Ziemassvētki bija ļoti jauki.

Internacionāli. Te sveiciens no dažiem svinētajiem.

Merry Christmas everyone!

21 diena no beigām

Labrīt! Kam rīts, kam jau pēcpusdiena, kam vakars. Šorīt, atverot acis un palūkojoties debesīs, nopūtos – atkal viena pelēka diena. No manas gultas tikai debesis redzamas... Bet pieceļoties un palūkojoties pa logu (bildēs skats), viss mainījās – ārā viss ir balts un pēc pāris minūtēm sāka snigt vēl vairāk! Pārņēma tāda siltuma sajūta – dikti jauki un mīlīgi. Ģimenīte gan drausmīgi pārdzīvo – kā lai tagad ziiet ārā, uz veikalu jāaizbrauc, ielas slidenas var būt.. Ak, nē! Bet es tikai priecājos – pirmais sniegs!
Ziemassvētki nāk, nevarētu teikt, ka būtu kaut mazākā svētku noskaņa, bet svētki būs. Braukšu uz Mančesteru – svinēšu ar trīs puišiem: zviedru, vācieti un spāni. Tādi studenti, kam naudas lidojumam uz mājām nepietika, bet vieniem sēdēt ar negribas. Iesim pilsetā iedzert karstvīnu un pēc tam pie vācieša gatavot kopā vakariņas, spēlēt kādu spēli, pļāpāt un tā.. jauki būs. Jaunajam gadam plāni nav vēl, bet, iespējams, to tepat Varingtonā nosvinēšu. Tad jau redzēs, jāskatās vai būs kāds piedāvājums.

Sūtu visiem sveicienus un novēlu jaukus Ziemassvētkus!

28 diena no beigām

Piektdienas rītā sazvanījos ar Renāru, uzaicinaju viņu pusdienās, sarunajam, ka atbrauks, paņems manas mantas un tad, kad man darbadiena būs beigusies, es došos atkal ciemos. Mazliet jau stulbi, jo paši viņi taču arī neredzās un brīvdienu vakaros es esmu pie viņiem - nesanak pabūt divatā. Bet nu, vini ir fantastiski un man jāsaka milzu Paldies, ka aicina ciemos. Es jau pagajušas divas nedeļas nogales pavadīju "mājās". Neizturami.
Nu ja, 5dienas vakarā pus astoņos biju Liverpūles stacijā, satikamies un devamies uz mājam, pa ceļam nopērkot karstvīnu un Ziemassvētku kūciņas. Jauki pasēdējām, papļāpājām.. Vini bija dabūjusi Lidlā marinētus gurķus, marinētus mazos sīploņus, siļķi un rupjmaizi. Tik foršas brokastis sanāca sestdienas rītā :D Devāmies uz Liverpūli. Pirma bilde ir skats uz Liverpūles centru, kad iet no Renāra dzīvokļa ar kājam. Sanak iet leja no kalna. Uz turieni gan sanak kapt kalnā, un tā ka mes ekonomejam uz sabierdiskto un arī nekur nekad nesteidzamies, tad vienmēr ejam ar kājam. Pusstunda laikam sanāk aptuveni, ko iet. Bet caur parkiem. Zāle visur zaļa, nevarētu teikt, ka pilsēta baigā Ziemassvētku noskaņa (Brisele tādā ziņā ir bijusi pati iespaidīgākā pilsēta, ko emsu redzejusi Ziemassvētku laikā). Tacu visā pilsēta izlikti pingvīni. Rekur es ar vienu pārīti.

Katrs pingvīns savādāks, diezgan jautri. Cilvēki uz ielam ļoti daudz, nemaz nerunajot par to, kas darās veikalos. pasi jau ar no viena iznacam ar diviem pilniem maisiem. Bet šodien redzējam arī sievieti, kurai bija ap desmit maisiem. Pilni ar drābem. veikals Primark - lēti, daudz, liela izvēle, cilveku pūlis, garas rindas... Uh.. bet mēs ari saņēmāmies un iegājam, nopirkām visu, ko vajadzeja...
Vel bijam divos makslas precu veikaliņos. Ja man būtu kaut drusku vairak talanta, izmantot to visu, ar ko avr zīmēt, kur var zīmer, gleznot... Tik interesantas lietas. Fantastiski! Un ta aura.. Atradu gan ļoti smuku bloku, kuru izmantošu par savu portfolio pamatu.Tikai janopērk būs. Tagad esmu pilnīgi tukšā. Atdevu parādu, nopirku tušas un spalvas, sev džemperīti (neticēsi, bet koši dzeltenu, ne melnu ) dāvaniņu mammai un tētim, gramatu Ievai... un naudas vairs nav. Par Šreju, protams, neko nesaņemu. Tagad janoskaidro, ko viņi doma par brīvlaiku. Cik sapratu, mātīte būs mājās divas nedēļas. Un es ceru, ka tas nenozīme, ka man ir brīvdienas, kurās jakārto māja un jāgludina, bet reali jau bērni japieskata nav. Un par kārtošanu un gludinašanu jau man nemaksā. Būs vienu vakaru tas viss jāizrunā, lai nav nekādi pārsteigumi. Prasīt jau neko neprasīsu, tikai ceru, ka būs pietiekami godīgi. Un pretimnakoši.. lai gan to no tās sievietes nesagaidīt. ieminejos, ka gribu Ziemassvētkus svinēt Mančesterā. problēma ir tada, ka 25. un 26. te nekas nekursē - nav nekādu vilcienu atpakaļ uz Varingtonu, pateicu, ka tad man jamaklē, kas atbrauc pakaļ. Un viņa nevis piedāvajās, bet vienkārsi nopūtās. Tās viņas nopūtas ir tik tracinošas - kā veca sieva sten un pūš. Bet jautat tētim ir diezgan bezjedzīgi. viņs pateiks, jā, protams, bet tas nenozīmē, ka varu uz viņu paļauties. Šodien tikai tā reāli apjautu, ka nebūšu Ziemassvētkos mājās...
Bte nu neko.. Līgai izklausās ļoti jauka ģimene, kura vina dzīvo. Paši aizrāda viņai, ka viņa strādā vairak par 25h, berni patstāvigi un ar kaut ko nodarbojas un galvenais - pieklājīgi. Jaskatās kā iet Latvijā. Izskatās, ka nekādu naduu uz majām īsti nesanaks paņem līdzi - nu menesim jau pietiks, bet ko tad? Mamma un tētis jau, protams, pabaros un tā, bet kaut kādam ballītēm naudu prasīt man liekas noželojami un necienīgi. Es vienīgi varu paļauties uz to, ka esmu mazliet izaugusi, un tas viss vairs neprasās tik daudz. bet uz kaut kādime koncertiem, izrādēm... nez. Tad jau redzēs. Neesmu izsvītrojusi iespēju braukt atpakaļ.
Redzkur šovakar nobildēju Varingtonu. Jocīgi, ka dazi koki vēl zaļi, tajos lampiņas, meitens staiga plikam kajām un krekliņos.. āra ir auksts! bet viņas atsaldējušas smadzenes un arī laikam nemaz vairs nejūt aukstumu. Nevar taču ietuntulēties jakā - neredzēs plikumus!

Un visur gaisminas, gaismiņas... Privātmajas gan vel nav tik apgaismotas.... Cereju, ka būs lielāka Ziemassvētku pasaka.

have yourself a merry little christmas

Labdien! Šogad karstvīna un karsto sulu vietā dzeru visādus coldrex-veidīgos. Laikam šis gads iezīmējas ar tādu slimīgu nokrāsu – visi apkārt paspējuši izslimoties. Šodien otrā advente, man deg svecīte uz galda, vakarā taps Ziemassvētku kartiņas un manā istabā ir silts miers. Atkal un atkal pārliecinos, cik ļoti svarīga man ir ģimene un cik ļoti es priecājos, ka neesmu piedzimusi, piemēram, šajā. Tas, ka te bērni dabon pilnīgi visu un uzreiz, pavisam noteikti neatspēko valodšo gaisotni. Nākamnedēļas nogalē būs jāaizbrauc uz Liverpūli noķert kādu Ziemassvētku sajūtu, jāizstaigā tirdziņš un jādabon kāda piparkūka.
Neskatoties uz to, ka āra ir decembris, te joprojam ir diezgan zaļš. Māju dzīvžogi veidoti no zaļiem platlapjiem, kas zaļo visu gadu, zāle joprojam zaļa un vien pāris rītus ir redzēta salna. Ja neskatās uz augšu – uz lielajiem kokiem un krūmiem, kam lapas nobirušas, oktobris no decembra īpaši neatšķiras. Vienīgi ir palicis vējaināks un veikalos ir salavecīši, dažas mājas jau ir tikušas pie lampiņām, tacu pagaidam vēl nv ļoti izteikti tas. Ceru, ka būs lielāka Ziemassvētku pasaka te. Šitais rajons jau ir tāds turīgo, domāju, ka sagaidīšu kaut ko grandiozāku, lai varētu pabildēt nakamā gadā kartiņām. Mūsu mājā eglītes nebūs un arī citu svētku atribūtiku nemanu. Ja man tomēr izdomās samaksāt par Šreja pieskatīšanu, tad nopirkšu Asdā sev eglīšu rotājumus kā spoguļbumbas un sakarināsu uz gultas, lai vakarā, iededzot naktslampiņu, rodas svētku noskaņa ;)

PS-ieskaties zimulisunota.lv un atrod kaut ko sev, savam draugam, radu bērnam dāvanai vai noķer iedvesmu un aprīkojumu ziemassvētku kartiņu gatavošanai!

Pirmā advente...

... ari manā istabā. Ir aizdegta sveciite, kas smaržo pēc krustnagliņam, kanēla un Ziemassvetkiem kopumaa. jauku Jums sho svetdienu. :)

Novembris iet prom

Labrīt! Pasaule šorīt aiz loga tāda pelēka, pelēka, bet man gan viss rādās gaišākās krāsās. Es šodien sakārtošu visu māju – ir tāds noskanojums, ka varētu visu iztītīt, jo es nesaprotu, ko tā tīrītāja, kas nāk, te vispār izdara. Tas gan nav arī mans pienākums, un tāpat es zinu, ka mātīte to nenovērtēs, tikai pateiks – kapēc to neizdarīji ta un ta, bet man ir vienalga. Šodien neviena nebūs mājās, ārā arī iet nevilina – tāds apmācies un uz lietu. Un rīt es sevi palutināšu – aiziešu uz kīno, aiziešu izdzert labu kafiju pilsētas centrā un nopirkšu sev grāmatu, ko esmu jau iekārojusi. Ceru, ka vēl būs ar atlaidi.
Kopumā viss te ir mierīgi. Vairs neiespringstu par lietam, kas mani tieši neietekmē, piemēram to, ka sīkie savu brīvo laiku pavada pie TV. Tas ir – aptuveni četras stundas dienā, brīvdienās pat visas desmit. Neesmu arī vairs tā, kas liek viņiem iet gulēt. Tas nav bijis mans pienākums nekad, bet no sākuma vecāki to sagaidīja no manis. Un tās ir lielas mocības dabūt viņus prom no televizora, likt izmazgāt zobus un ieiet dušā pulkstens 20:3o. Man tas reali enkad neizdevas tajā laika, tapēc vienmēr bija pārmetumi. Tagad, kad es to vairs nedaru, vienkārsi pati vakarā ap to laiku sēžu savā istabā, māte pati viņus gultā nedabon vispār. Bērni iet gulēt ap desmitiem, neizmazgajuši zobus un neuzvilkuši pidžammas. Vel jau mazliet arī liekas pretīgi no viņas attieksme, kas bija, kad bērniem iemācīju iet dušā pašiem. „Viņi taču nemāk sevi nomazgāt, viņi to un to...” Bet jau pēc pāris nedēļam, kad kāds no viņiem gribēja mammas palīdzīdzību matu mazgāšanā, ivņa tikai nobļāva: Tu pats to avri izdarīt! Man ir apnicis, ka jūs, lieli puikas būdami, neko pasi nevarat izdarīt.
Kur kaut kāda taisnība? Nezinu. Vienkāši piesienas man un liek justies slikti. Tagad jau arī bērniem vairs zobus nepalīdz māte mazgāt brīvdienās– paši varat. Ja es atļautu pašiem mazgāt, atkal būtu: viņi taču to nevar izdarīt kā nākas.... Bet es neriskēju – daru savu darbiņu un viss. Jautaju jau arī viņai, vai viņa nekad mazākajma neļauj mēgināt pašam turēt karoti vai krūzīti – nē, viss taču palikšot netīrs. Tā it kā viņa būtu tā, kas tīra kaut ko. Lai jau baro savus bērnus līdz piecu gadu vecumam!
Bte ko nu par slitko! Daru visu, kas jādara un vēl vairāk, neiedziļinos vairs viņu audzināšanas metodēs, ja bērni neklausa, vienkārši peizvanu tētim un viņš viņus sarāj, piedraud ar internātskolu, vēstuli klases audzinatājai vai pērienu. Tad atkal ir mieriņs uz pāris dienam... Man ir biļete uz LV janvārī, viņiem sāksies nākamās aukles meklējumi, ceru, ka ar viņu viņiem ies labāk. Gribētos ieteikt pamainīt līgumā rakstīto, jo tā nu gluži nav, ka jastrādā 25h nedēļā. Lai gan AuPair darbs vairak neatļauj darīt, citadi ir jākārto vairak formulitāšu, jāmaksā nodokļi darba devējam un tā. Bet vismaz ierakstīt to, ka jāgludina visa veļa un jākārto visa māja gan vajadzētu.
Labi draudziņi, es ķeršos klāt gludināšanai. Māja ir tukša un klusa, varu pagriezt mūziku skaļāk un nodoties sestdienas rosībai! :)

Novembris jau vidū

Tuvojas ziema. Daba atrāda savu pēdējo krāšņumu pirms došanās ziemas miegā. Nokritušās lapas atklāj krūmu pelēkos zarus, kuros joprojam stingri turās zilas, sarkanas un oranžas ogas, mazi ziediņi un citi košumi.



Šajā nedēļas nogalē aizbraucu uz Liverpūli ciemos pie Renāra un Līgas. Jau piektdienas vakarā ap septiņiem ierados tur, satiku viņus stacijā un kopā devāmies uz mājām. Lietus lija nejēgā, mitrums spiedās kurpēs un mēterlī.. brrr.. Taču mājās uzvārijām tēju, paēdām lašmaizes, par ko bija parupējies vestētiņs un atsūtījis ar Līgu no Latvijas. Baigi jauki un silti, nu gluži kā īstajās mājās. Nākamajā rītā devāmies ar kājam uz centru, lai pavadītu dienu, izpētot Liverpūles ievērojamos objektus, iepirktos mazliet un pavadītu jauku sestdienu.



Protams, lietus lija lielāko dienas daļu. Tāpēc pēc mirkļa man sagribējās jaunas kurpes un bikses, jo no ceļiem uz leju viss jau bija pamatīgi izmircis. Šiten es jau pozēju ar jaunajām kurpēm rokās pie ķīniešu arkas. Tādas te gandrīz katrā pilsētā, ebt šī skaitoties lielākā visā UK. Laikam. Ā, un par kurpēm runājot. Tā kā Renārs ir baigais snowboard fans, tad aizgājam uz veikaliņu, kur visādas firmīgas lietas saistītas ar to. Un Anete nopirka sev šūzus. Sūnu zaļus. Viņiem ir biezaa zole, tapēc pa peļķēm var bredāt un silti – nevajadzēs pirkt ziemas zābakus te. Vēl jau laikam tas, ka viņi bija no 40 mārciņam uz divdesmit nocenoti.



Nu lūk, tad mēs devāmies apskatīt vienu katedrāli, kuras tornis paceļas pāri Liverpūlei. Katedrāle nu tāda – iekšpusē suvenīrveikals un kafejnīca, ziemassvētku kartiņu tirdziņs un vēl šis tas komerciāls, bet tonī uzbraukt gan bija forši. Ilgi stāvējām rindā, augšā vējs bija tāds, ka likās, ka pa gaisu aiznesīs. Aukstums un augstums liels, bet skati smuki.











Kad tikām lejā, vēdērs jau sāka prasīt pēc vakariņām, vakars bija jau nolaidies un devamies uz māju pusi. Pa ceļam mazus līkumiņus izmetām, paskatījāmies šo un to...



... protams, kā tad Liverpūle bez Bītlu veikaliņiem, bāriņiem utt. Caur Asdu, kurā nopirkām mikroviļņos uzsildāmo pārtiku, gājam uz mājam un diena bija galā. Baigi forši šitā izrauties no šīs ‘’ģimenes dzīves’. Ceru, ka pietiks enerģija un iekšējā siltuma nākamajai nedēļai – drēbju kalns jau atkal gaida, lai to izgludina, un modinātajpulkstenis uz septiņiem jau uzlikts.

Bet es miilu savu maasu, mammu un teeti, un braali. Un man ir visforshaka gjimene. Un lai ko es ari patiektu, tas nekad nemainiisies.


PS-iepriekshejais raksts tapis emociju uzpludaa. Bet tagad ar mani viss kartibaa :)

Lietus, lietus, lietus

Šis varbūt nebūs tik pozitīvs ieraksts, bet diezgan ilgs laiks kopš pēdējā ir pagājis, tāpēc kaut kas jāuzraksta. Sāksu laikam ar brīvdienām.
Ilgi gaidītā māsa atbrauca un bija tiešam prieks viņu redzēt. Arī pavadītās dienas kopā bija okej, vismaz atpūtos no šitās trako mājas. Jā, biju cerējusi uz lielāku ieinteresētību no viņas puses un tā, tas bija vienīgais, ko es prasīju. Bet laikam tas bija vērtīgak nekā visu naudu notriekt lupatās un random ballītēs. Es joprojām ceru, ka viņa būs veiksmīga karjeriste, kas varēs palīdzēt savai mazajai māsai, kas ta arī (iespējams) neko nesasniegs sevi tik ļoti interesējošajā radošajā jomā. Vēl šovasar atceros, ka nozvērējos sev nekad un neko viņai nedod tā pat vien. Taču kaut kā tas atkla piemirsās, krāju naudiņu un tā.. Laikam jau tas ir tas, kas mani dara priecīgu – mēģināt iepriecināt un palīdzēt citiem. Pat ja tas netiek novērtēts. Cik nesavtīgi.
Pēdējās dienās esmu tada raudulīga. Taču iekšā kaut kas briest. Un es nezinu, vai mani tas priecē. Es dzirdu sevi sakam:”Tu būsi stipra. Tev nevienu nevajag! Dzīvo tikai sev...” Vel vakar bija uznācis vājums un gribējās visu likt pie malas un bruakt mājās. Šajā mājā ir par daudz kliegšanas un stresa. Es nespēju dzīvot ģimenē, kur mamma bērnus sauc par idiotiem, abu vecāku audiznāšanas maniere tik ļoti atšķiras, un man tam visam jābūt pa visu. Šorīt āra bija dikti auksts un es teicu, lai Adi aiztaisa jaku. Mamma uzreiz piesteidzas – vispār viņiem esot jāsāk nēsāt šalles un cimdi un ko es vispār domajot.. Okej, sameklēju visu nepieciešamo, atkla jau laiks iet uz priekšu, skola sākas pēc dažām minūtēm, bet ja jau mammai tas ir svarīgāk.... Kad bērni saģērbti, Adi atkal kaut kas nav kārtībā, velk nost šalli, jaku... Es saku, ka jāsteidzas, mammma kliedz, ka jāaiztaisa jaka, tētis saka, ka lai jau paliek!. Un vienmēr šis „lai jau paliek” ir tas, kas bērniem dod šo brīvību darīt ko viņi grib (pareizāk - nedarīt visu to, ko vajadzētu). Jā, tad bērni nestrīdas pretī, ir miers un tā, bet mamma nekad nav apmierināta un, nezin kāpēc, bet liek justies man tai vainīgajai. Un sīkie zin, ka panāks to, ka tētis pasaka „lai jau paliek”... un viņi dabūs to, ko gribējuši. Vakar gan bija atkal lielais strīds. Atnācam no skolas, šie ieslēdz TV (Wii un dators viņiem ir atņemts)... Saku, ka jāsāk mācīties, jāpārģērbjas, jāpaēd vakariņas.. Nekādas reakcijas, pielipuši TV, neliekas ne zinis. Mēginu draudzīgi, mēģinu palūgt, mēginu būt strikta... Viņiem jāredz šitā sērija.. Un ta četras stundas. Es pat nezinu, tiesam jāizmet ari televīzors, lai bērni attaptos, ka dzīvē ir arī kaut kas svarīgāks. Biju noradājusies (man nepatīk jsuties tik ebzspēcigai) un atmetu ar roku.. Atnāca vecaki, pateicu, ka neko nevaru ar viņiem iesākt, šie sāka ignorēt ari vecākus, līdz tētis sadeva pa pakaļu. Es ceru, ka atkla uz kādu laiku būs viss kārtība, bet šis rīts liecināja, ka nekas tā līdz galam nemainīsies. Un es jau varētu neiespringt, ja vien no mamams nebūtu tāda attieksme, ka es emsu vainīga. Bet tie sīkie taču vispār nereaģē arī uz viņu. Šitādos brīžos vienīgais, kas palīdz, ir tēta roka. Lielākoties gan man liekas, ka ta visa pamatā ir mammas mīlestības trūkums. Biezi jūtams tas, ka viņiem gribas darīt mājasdarbus kopā ar mammu, gribas mmas uzmanību. Vienmēr šajos strīdos atskan:”Tu mani nemīli, mammu!”. Bte viņa var pateikt tikai:”kā tu uzvedies, ka lai es tevi mīlu, ja tu tā, stulbeni!”. Un man tas liekas tik nepareizi! Ir tik grūti redzēt šos strīdus. Pirmos mēnešus tas viss bija tā piezemētak, es neiedziļinājos varbūt šo strīdu nopietnībā, likās, ka bērni vienkārsi izlaisti. Bet tam visam ir vel lielāks pamats...
Nakama nedēļa man būs izšķirošā. Ja viss būs labi, es norezervēšu biļeti uz Ziemassvētkiem uz mājām un atpakaļ, un turpināšu pat, ja šie strīdi turpināsies. Es vienārši dzīvošu, nedomajot, ko par mani domā. Palikšu cieta kā akmens, darīšu to, ko varu izdarīt, uzcelšu mūri ap sevi. Ja nākamā nedēļa būs tik pat briesmīga, es sāksu meklēt citu darbiņu. Tad gan noteikti mājās braukšana atkritīs, vajadzes veikt kādus iekrājumus, ja nu viņi atrod citu mana vietā ātrāk nekā es atrodu kaut ko. Trešo variantu, norezervēt lidojumu vienā virzienā, es atmetu.
Šeit dzīvojot ļoti pietrūkst arī iespējas darīt to, kas mani priecē. Kaut gan līgum…ā bija rakstīts, ka varu meklēt otru darbu, iet koledžā vai kaut ko citu, tomēr reāli tam nepietiek laika. Jā, es atrodu laiku uzrakstīt blogu, aiziet uz ballīti vai tā, bet nekam patstāvīgam es nevaru nodoties. Es negribu maksāt par kādiem kursiem, ja nekad nevaru būt droša, ka uz viņiem tikšu. Vini te tā dzīvo – bērni it ka iet peldēšana sestdienās, bet bijuši šo menešu laika vien uz pāris nodarbībam. Nav te stabilitātes. Tētis var atļauties paņemt brīvu kad vien vēlas, arī mamma, nāk viņi mājās kad nu kurais un vakaros es nemaz neesmu brīva – man jāliek viņi gulēt utt. Varētu jau vienkārši pateikt, ka man jāiet tur un tur, bet es negribu būt ta pavisam slikā...Tā jau iepriekšējā Annika te ir tik ļoti slavēta (kaut gan puikas sākumā teica, ka esmu foršāka).. Viņa taču te darīja pilnmīgi visu, meitene no Igaunijas laukiem bez jebkādam ambīcijam un savas dzīves. Un otra galejība Melisa, kura, cik es norptou, tiešām ievēroja tikai to, kas rakstīts līgumā, nebija šeit ļoti mīleta.
Aj, vienalga. Es būšu stipra. Es turēšos. (...)

Gandrīz divi mēneši aiz muguras.

Uj, esmu apslimusi. Šķaudu un klepoju, bet man tā sāk likties, ka šis rīts bija jau labāks par iepriekšejiem diviem. Un, jā, mazliet smieklīgi, kad tev pasaka: „Gods bless you”. Ar uzsvaru uz daudzskaitli.
Diwali ballīte esot šogad bijusi ļoti laba, saņewmot daudz labu atsauksmju un ierosinājumu taisīt arī Ziemassvētku ballīti. Par Ziemassvētkiem, kad jautaju puikam, vai viņi svin, saņēmu pilnīgu „Nē!”. Ne, nu saprotams, viņiem tacu cita kultūra un traqdīcijas un Ziemassvētki jau principā ir kristiešu svētki. Bet tagad es zinu, ka nav vispār jēgas neko jautāt tiem puišeļiem – neko viņi nezin, nesaprotu un nemēģina aptvert. Ziemassvētkus indieši te svin. Viņi tikai to nedara ģimenes pulkā un tā, bet atkal savācas liels draugu pulks un ir ballīte. Ar dāvanām, Ziemassvētku dekorācijām utt. Tas jau man arī liekas loģiski, tacu vienmēr bērni viens otram jautā, ko tu saņēmi Ziemassvētkos un visa valsts svin, nevar taču vienkārsi ignorēt. Sumanth teica, ka viņi svin visus svētkus, ko te ierasts svinēt, varbūt tikai mazliet atšķiras veids kā viņi to dara. Ziemassvētku dienā Anglijā pat sabiedriskais transports nekursē, viss esot kluss un mierīgs.
Vakar bija Adarsh dzimšanas diena. Pirmais, ko viņš pamostoties prasīja, „kur ir mana dāvana?” Tētis vel nebija to sagādājis un teica, ka vakarā apsveiksim viņu. Ta ka arī Adarsh bija slims, tad viņs palika mājās. Visu dienu viņs pavadīja spēlējot Wii. Vispār šitie bērni par neko citu nerunā, tikai par Wii un vienu multerni. Ejot uz skolu, nākot no skolas, vakariņu laikā, pirms gulētiešanas – visu laiku. Nekas cits viņus neinteresē. Vakarā mēs aizbraucām svētku vakariņas uz picēriju, un Adarsh dīca savui dāvanu. Jautāja, vai tā būs Wii spēle. Nē! Playstation? Nē! Nintendo? Nē! Wii? Nē! Kad atbraucām mājās viņs pieprasīja savu dāvanu, bet viņiem ir tradīcija, ka vispirms tiek sagriezta kūka. Atkal viena kūka, kas smuka pēc skata, ar Sipderman, bet garšo pretīgi saldi – mīklas klucis ar ievārijuma kārtiņu. Beidzot tētis iedod dāvanu. Ta ir Uno spēle, advancētaka nekā parastās kārtis, ar speciālu galdiņu un tā. Sumanth saka, ka puikas esot teikuši, ka grib šito spēli, kad redzējuši TV reklāmu! „Mes gribam! Musm vajag! Tēti, nopērc!” Tacu Adarsh reakcija bija vienkārši pretiga – viņs viņu nometa zemē, pateica, ka viņam to nevajag, viņs grib Wii spēli un: „Uno mēs prasījam sen, tad kad mums vel nebija Wii!” Es biju šokā! Tas bija tik nožēlojami! Puikas it kā gudri, skolā labi mācās, skolotajas slavē par to, ka gudri, jā, ir grūti viņus piespiest darīt kaut ko mājās, taču smadzenes viņiem ir. Tikai tās tiek notrulinātas. Viņus nekas neinteresē. Viņi nevar pastāstit to, ko darīja skolā, viņiem negribas iet āra spēlēt bumbu, viņi neko neatceras ko darijuši, viņi nerunā ne par ko citu! Es atņemtu viņiem TV un Wii vispār vecāku vietā. Tajos brīžos, kad viņi piespiež sevi domāt un sakoncentrēties mācībām, nav nekādu problēmu. Adi dabuja sertifikātu par to, ka pārzina reizināšanu ar 2. jautaju, vai visi saņem, nē, tikai tie, kas māk to darit galvā un jauktā secība. Ne, nu malacis jau! LV gan par to sertifikātus nedod.
Ah, labi, nav jau mani bērni, es te esmu tikai, lai viņiem palīdzētu. Vecākiem esmu pateikusi, ka esmu gatava doties ar viņiem kaut kur, vest uz kaut kādam nodarbībām utt. Man pat izdevās pierunāt Adi šodien doties uz skolas Helovīnu diseni. Jē!
Es gaidu māsu ciemos! Un laiks skrien, sestdien būs jau otrs mēnesis aiz muguras.

Nedēļas nogali sāku ar CouchSurfing tikšanos, kas izvērtās atkal ļoti jauka. Atkal jauni cilvēki, jaunas pazīšanās, jauni iespaidi un iedvesma. Laikam vislielāko baudu sagādā tas, ka šeit var justies kā cilvēks, neviens te nešķiro cilvēkus pēc apģērba izmēra, matu krāsas, materiālās nodrošinātības, ādas krāsas vai dzeršanas paradumiem. Te visi ir kopā, visi izbauda atšķirības, visi dalās pieredzē, dalās dzīves stāstos un redzētājā. Un kad iepazīšanās notikusi, lõģiski notiek kaut kāda sadalīšanās grupiņās, kas dodas uz sev interesējošāko vietu, kur pavadīt atlikuso vakaru.
Soreiz devāmies uz Fab. Ieeja vien 2 mārciņas un ballīte sākas. Cilvēki daudz, mūzika lieliska (laikam jau visur te tāda skan, bez The Smiths nekur neiztikt ). Kas mani pārsteidza, ka deju placī ir vairak puišu nekā meiteņu. Un ja tu esi meitene, kas aktīvi dejo un dzied līdzi, tad uzmanības natrūkst. Tāpat arī ar tukšu glāzi rokās nebūsi ne mirkli, vienmēr kāds piedāvas ko nopirkt. Un tas nenozīmē, ka man jājūtas parādā un jāskrien ar viņu pēc tam uz gultu. Nebūt ne!
6dien bija Diwali svētki. Rekur dažas bildes ar sapucetiem bērniem, prieksnesuma utt.


Mans mazais milulis. Vienīgais, ko te var sabužināt un samīļot.

Šitais ir draugu sikais. Jautrītis. Un kā man patīk viņu skruļļainie mati!



Mazās princesītes vēro kā mammas dejo. Smuki jau.



Te bērni dejo Ketchup Song (atceries, bija tada, baigais hīts). Man palūdz viņiem iemacit to deju. Nu ziniet, jaunākajiem trīs gadi. Nebija tik viegli.

Un vakara nobeigumā visi kopā padejojām. Es agn vairak fotogrāfēju. Biju vienīga baltā visā lielaja kompānijā. Bet bija forši.

Lai gan vēl dažus gadus atpakaļ man likās, ka es varētu dzīvot laukos un audzēt zirgus, šobrīd liekas, ka nekas nav burvīgāks par lielpilsētas troksni, drūzmu un rosību. Pirmo reizi, kad ierados Mančesterā, uzreiz aizdevos uz tās nomali, centra dzīvi nemaz neredzot, bet jau tad šis pilsētas noskaņojums mani apbūra. Lielāko daļu laika pavadot šajā klusajā Warrington guļamrajonā, lielpilsēta tā vien vilina atkal uz to doties. Otrajā reizē, tajā iebraucot, biju tik pārņemta ar satiksmes radīto troksni un cilvēku plūsmu, ka Julianam (viens no maniem draudziņiem te) jau ir baigie jociņi par mani. Trešajā reizē laikam izbaudīju Mančesteru vispilnīgāk, redzot ko vairāk par nakts dzīvi. Tacu joprojām ir dažas leitas, ko gribu atrast tur, piemēram, Chinatown vārtus.
Pirmās trīs reizes gan braucu tur ‘’uz dullo”, katru reizi pavadot ar citiem cilvēkiem, kautru reizi iepazīstot citu Mančesteru. Pirmā bija salīdzinoši mierīga, nakts tika pavadīta tā, kā tas bieži notiek LV – majās pa aliņam, mazliet dejas, mazliet naksnīgu pastaigu, atkal mājās, filma pirms gulētiešanas, sarunas par dzīvi utt. Otrā reize bija burvīga ar savu internacionālo gaisotni un dzīvo mūziku. Trešaja gan atlaidu tā kārtīgi, ballīe Mojo un Rock cafe, interesanta kompānija, kā viņi paši saka – people in fancy/artistic dress.
Šonedēļ biju plānojusi nekur nedoties, jo 6dien ir Diwali festival, bet jau trešā vēstulīte, vai es negribu 5dien pievienoties šur un tur. Gribu! Gribu satikt jauko meiteni Anais no Francijas, gribu neprātīgi dejot ar John un gudri parunāties ar Shaun, gribu aiziet uz Cornerhouse galeriju ar Julian un viņa draugu, gribu iepazīties beidzot ar viņa dzīvokļa biedreni no Spānijas, gribu satikt CS`erus un iet ar viņiem 5dien uz karaoke...
Un es šonedēļ esmu ļoti jauka. Pec atpūtas vienmēr ir lielāka enerģija ķerties klāt ikdienas darbiem, ir vieglāk atrast sevī smaidu, ko turēt uz lūpām pat tad, ja dažam labam vajadzētu sadot kārtīgi pa pakaļu, ir vieglāk nedomāt par to, kā varētu, bet būt līdz galam apmierinātai ar to, kas ir.
Es ļoti turu īkšķus par savējiem, lai viņiem izdotos. Palīdzēšu no šejienes kā vien varēšu. Jau pasūtīju sev photoshop, lai varu uztaisīt reklāmiņas un plakātus.

Rudens. Pamostoties ārā vēl saule nav uzlekusi un vakari pienāk tik agri... Lietainajās dienās liekas, ka diena nemaz neatnāk. Lapas krāsojas un birst, dažas citigi turas pretii rudens aukstumam, nemainot krāsu. Pavadu savas dienas darot mājas darbinus, cinoties ar puikām - iestajusies tāda kā rutiina. Laiks skrien ātri, darba dienas paiet nemanot un brivdienās ir iespeja atpūsties. Mančestera, starp citu, ir burviga. Vismaz naktii. Un cilvēki te ir jaukaki. Tas sķiet tik ierasti jau - pateikt paldies autobusa shoferim un ar visiem apmainities ar smaidiem. Var jau but, ka daziem tas liksies parak liekuligi, un ne vienmer pasham gribas smaidit, bet kaut kādā ziņā tas ir jaukāk nekā redzēt mūžigi drūmas ridzinieku sejas.
Vel lielaku nepatiku pret LV izraisa tas, ka es jau otro nedeļu gaidu uz latviesiem, kas nodarbojas ar paciņu parvadajumiem - diezgan stulbi visu laiku uzmanit telefonu, vai vinji nezvana. Un būt visu laiku mājās ari nav iespējams.

Mazliet kultūras.

Piektdienas vakarā, ietērpusies indiešu kleitā, devos kopā ar Surekhu un viņas draudzenēm uz dejām. Tās notika Navarathri ietvaros. Navarathri ir deviņu dienu svētki, kuru laikā notiek dažādas aktivitātes, no kuram dažās piedalijos arī es.
Ap deviņiem vakarā (ar divu stundu nokavēšanos - dāmas nevarēja sataisīties) ieradāmies uz dejām. Zālē tikai un vienīgi indieši (izņemot mani), kuri ar kociņiem rokās ļoti sistemātiski dejo. Diemžēl neviena no mums šo deju nemācēja, tāpec mēs pamatīgi improvizējām savā starpā, zāles maliņā nolīdušas.

Tā mēs izskatījāmies, bet tā tas izskatījas pārējā zāles daļā (aptuveni tā, šis nav video no mūsu pasākuma, bet deja tā pati).




Pēc stundas jau dāmaz izdomāja, ka viņam pietiek, un mēs devāmies uz indiešu restorānu, lai viņas varētu kārtīgi izklačoties, aprunāt klāt neesošos un neesošās, pastāstīt par saviem vērtīgajiem pirkumiem, salīdzināt savas rotas utt.

Svētdien mēs devāmies uz reliģisku pasākumu. Kādā zālē ierīkots altārs, pie kura nolikt ziedojumus (puķes, augļus un saldumus), tur varēja arī ieturēt bezmaksas maltīti, manējie noskaitīja pa lūgšanai un mēs devāmies pie draugiem.

Šo deviņu dienu laikā cilvēki savās mājās veido pakāpienveida plauktus, uz kuriem novieto dažādas lelles, dievu skultpūras utt. Lūk, viens no šiem plauktiem.

Nakammēness viņiem ir Diwali festivāls jeb Gaismas svētki. Manējie organizē lielu pasākumu, tāpēc nākamās pāris nedēļas būs pilnas ar darbiem - man japalīdz bērniem iestudēt deja, kā arī varbūt tomēr jāpiedalās pieaugušo dejā. Un vēl taču jāiegādājas pienācīgs sari, ko vilkt mugurā :)

Mēnesis.

Labrīt, Latvija un Anglija!
Šodien ir 24. septembris. Ir pagājis pirmais mēnesis. Nevarētu teikt, ka tas ir bijis notikumiem bagāts, drošvien, uzsākot studentu dzīvi vai iesaistoties darbā, kurā ir daudz kolēģu, vai atrodoties lielpilsētā, mēneša laikā ar cilvēku notiek daudz vairak aizraujošu lietu, tacu, iespējams, ka tieši šādam vajadzēja būt manam pirmajam mēnesim.
Ko gan esmu paspējusi sadarīt? Biju brīvdienās ar ģimeni, esmu bijusi vienu reizi Mančesterā, esmu pavadījusi vienu nakti Varingtonas nakts dzīves izpēte, esmu sākusi ieinteresēties indiešu kultūrā, pavadījusi daudz laika viņu sabiedrībā - ne tikai savas ģimenes, bet arī viņu draugu, esmu pieradinājusies pie asa ēdiena, mēneša laikā esmu apēdusi viena gada rīsu normu ( Latvijā mēs rīsus tik bieži negatavojām, vairak kartupeļus un makaronus + vispār biežāk ēdiens bija vienā gabalā, nevis pamatēdiens ar piedevām, piemēram, rīsi ar kariju). Esmu sevi pieradinājusi pie kārtibas, ko man nekad neizdevās uzturēt savā istabā. Cik gan daudz strīdu un kašķu tā dēļ piedzīvots! Un ne tikai savā istabā, vienmēr virtuve ir kārtīga, bez nenomazgātiem traukiem un ēdienu drupačām uz galdiem un grīdas. Tas nemaz nav tik grūti izrādās. Vienmēr apbrīnoju vecmamiņas ideālo kārtību, nekad nesapratu, kā tas ir iespējams.
Esmu paspejusi pieraudāt pirmo spilvenu, taču tas bija vajadzīgs, lai šobrīd viss būtu labi. Bija nesaprašanās par maniem veicamajiem pienākumiem un to, ko viņi sagaida no manis un es no viņiem. Bet kopš tās dienas viss rit gandrīz lieliski. Ar puikam kā kuru dienu - dažreiz vieglāk ar mazo, dažreiz vieglāk ar lielo. Vecāko dažreiz pārņem tāda ietiepība un spītība, viņs bieži paliek agresīvs un dusmīgs uz visiem, ja neļaujam darīt tikai to, ko viņš grib - viņa acīs parādās tāds niknums uz visu pasauli, dūres parasti sažņaudzas un tad viņš mēdz kliegt, ka neviens viņā neklausās. Mazakais atkal mēdz būt pārāk "pa gaisu". Viņam ir problēmas ar koncentrēšanos un to, ko viņam saka. Arī diezgan čīkstulīgs - viss sāp, soma par smagu, ēdiens par karstu, ūdens par aukstu.. Nē, tas nav tā, ka viņs būtu izlutināts, te vairak šķiet, ka pietrūkst vīrišķības, pareizāk, cilvēkam piemitošā īpašība - es pats visu varu, es esmu liels. Parasti nelīdz nekādi "Tu to vari, tu esi liels puika, paskaties, kā tavs brālis, tu taču gribi izaugt tik stiprs,kā tētis utt".
Esmu panākusi, ka puikas paši iet dušā un mazgājas, taču arī tas rada mazas problēmas. Mazais ļauj sev palīdzēt - es vienmēr stāvu blakus un saku, kas jādara, pieskatu, ko viņš dara. Lielais visu grib darīt pilnīgi viens pats - ieiet vannasistabā, aizslēdz durvis un mazgājas. problēma ir tajā, ka mammai tas nepatīk, viņa uzskata, ka viņš nespēj pats nomazgāt visu, ko vajag, viņā ir tāda kā neuzticība. Bet tā kā viņi duša iet katru dienu, tad gan jau ar piepēm neapaugs pat, ja kadu reizi aizmirsīsies saziepēties arī aiz ausīm. Otra lieta, kas mani vairāk uztrauc ir tas, ka viņam tas prasa daudz laika, viņš parasti spēle kaut kādas spēles dušojoties ar iedomu briesmoņiem utt, tapēc, ja tas notiek no rīta, mazliet uztraucos par to, ka nepietiks laika brokastīm pirms došanās uz skolu. Bet pagaidām viss ir okej, mamma arī tik ļoti izteikti pret to neprotestē.
Mani priecē tas, ka pamazām puikās parādās lielāka patstāviba, esmu panakusi to, ka mazais raksta glītak, par ko ir priecīga mamma, arī mājasdarbus viņi pilda, galvenā problēma ir ēšana, bet par to es vairs neuztraukšos tik ļoti.


PS - ar rokām ēst rīsus tiešām ir vieglāk :D

Svetdienas rits

Sorit pamodos no saules stariem, kas bija uzkarsejushi istabu, un tik dikti sagribejas iet ara, ka, neizdzerusi pat rita kafiju, devos pastaiga. Izlemu doties uz centru un beidzot panjemt lidzi kameru. Tad nu luk, sita tas izskatas no augshas (sarkanais ir celjsh, kuru nogaju).


Vienmer liek pasmaidit shita liela acs, kas uzzimeta uz shis celtnes. Varingtona tevi vienmer novero!

Golden Gate - milzigi zelta varti parkam. Diezgan smuki jau, tikai jocigi, ka ir varti, bet setas nav un nav ari celjsh, kas vestu no tiem vartiem uz kaut kurieni.

Viens no parkiem pa celjam. Sodien ieveroju, ka lapas tomer ir sakushas krasoties. Te, kur es dzivoju, vel viss ir diezgan zaljsh, bet parkos jau redzami saartie un dzeltenie tonji.

Sho varetu nosaukt par vecpilsetas galvenas gajeju ielas beigaam. Celjsh ved lejup no kalna uz kartejo guljamrajonu.

Gajeju iela iet taisni cauri visam centram. Sakas ta pie centralas autobusa stacijas. Iela pilna ar veikaliem, krodzinjiem un solinjiem.

Kad 5dienas vakara aizgaju paballeties, tad visi shitada tipa krogi bija pilni ar cilvekiem virs 30 gadiem. uz ielas pilns ar padsmitgadniekiem. Kur parejie? Nesapratu.

Shis zimes ir vienkarshi zelta vertas. Parada pilnigi visu!

Pec kartigas pastaigas palutinaju sevi ar brokastim - mango, ananasu un citu auglju svaigi spiestu sulu. njam njam!

Nesaprotu, pa kuru laiku es izaugu? Kur man tada patstaviba un uznjemiba. Vel nesen man pie arsta vienai bija bail iet.
Man prieks par sevi, ka mani nav ne kripatinjas savtiguma vai egoisma, vai skopuma attieciba uz gjimeni. Man ir vislabakie vecaki un visforshaka masa un bralis!

Ka tas izskataas fotografijaa...

Tatad, jasak laikam iepazistinat velreiz ar manu gjimeni. Shis bildes ir no brivdienaam Sherwwodas mezhaa.
Ta ka aktualakie ir berni, tad luuk:

Adi. Ar vinju ir viegli, jo vinsh ir sapratigaks, protams, vinjsh ir ari tas, kas apbizho mazo brali, bet tomer ar vinju visu var sarunat, vinjsh nechiikst un neskrien visu laiku pie mammas un teeta.

Tad ir Adarsh. Vinsh ir mazliet parak memmigs un chiikstuliigs. Ar brali sak kauties, bet ka Adi tieshaam iesit pretii, tad skrien sudzeties. Ljoooti pietelojot.

Rekur gjimenes milulis, mazais Shrey. tagad, kad ir pie manis pieradis, nu ljooti jauks beebis.

Kada tad ir mamma Surekha un tetis Sumanth? Abi ir ljoti atsaucigi un jauki. Sumanth ir forshaaks, tads jautraaks, viegli ar vinjuv isu parunaaties. Ar Surekhu man grutaak kontakteeties, bet vienalga, man vismaz neliek mazgaat apakshvelju ar rokaam, ka es te dzirdeju brivdienaas vienai citai meitene esot jadara... :)

Luk, arii es! Pavisam dziva un smaidiiga :)

Tadi luk izskatas indiesh berni un Anglijas daba.