Gandrīz divi mēneši aiz muguras.

Uj, esmu apslimusi. Šķaudu un klepoju, bet man tā sāk likties, ka šis rīts bija jau labāks par iepriekšejiem diviem. Un, jā, mazliet smieklīgi, kad tev pasaka: „Gods bless you”. Ar uzsvaru uz daudzskaitli.
Diwali ballīte esot šogad bijusi ļoti laba, saņewmot daudz labu atsauksmju un ierosinājumu taisīt arī Ziemassvētku ballīti. Par Ziemassvētkiem, kad jautaju puikam, vai viņi svin, saņēmu pilnīgu „Nē!”. Ne, nu saprotams, viņiem tacu cita kultūra un traqdīcijas un Ziemassvētki jau principā ir kristiešu svētki. Bet tagad es zinu, ka nav vispār jēgas neko jautāt tiem puišeļiem – neko viņi nezin, nesaprotu un nemēģina aptvert. Ziemassvētkus indieši te svin. Viņi tikai to nedara ģimenes pulkā un tā, bet atkal savācas liels draugu pulks un ir ballīte. Ar dāvanām, Ziemassvētku dekorācijām utt. Tas jau man arī liekas loģiski, tacu vienmēr bērni viens otram jautā, ko tu saņēmi Ziemassvētkos un visa valsts svin, nevar taču vienkārsi ignorēt. Sumanth teica, ka viņi svin visus svētkus, ko te ierasts svinēt, varbūt tikai mazliet atšķiras veids kā viņi to dara. Ziemassvētku dienā Anglijā pat sabiedriskais transports nekursē, viss esot kluss un mierīgs.
Vakar bija Adarsh dzimšanas diena. Pirmais, ko viņš pamostoties prasīja, „kur ir mana dāvana?” Tētis vel nebija to sagādājis un teica, ka vakarā apsveiksim viņu. Ta ka arī Adarsh bija slims, tad viņs palika mājās. Visu dienu viņs pavadīja spēlējot Wii. Vispār šitie bērni par neko citu nerunā, tikai par Wii un vienu multerni. Ejot uz skolu, nākot no skolas, vakariņu laikā, pirms gulētiešanas – visu laiku. Nekas cits viņus neinteresē. Vakarā mēs aizbraucām svētku vakariņas uz picēriju, un Adarsh dīca savui dāvanu. Jautāja, vai tā būs Wii spēle. Nē! Playstation? Nē! Nintendo? Nē! Wii? Nē! Kad atbraucām mājās viņs pieprasīja savu dāvanu, bet viņiem ir tradīcija, ka vispirms tiek sagriezta kūka. Atkal viena kūka, kas smuka pēc skata, ar Sipderman, bet garšo pretīgi saldi – mīklas klucis ar ievārijuma kārtiņu. Beidzot tētis iedod dāvanu. Ta ir Uno spēle, advancētaka nekā parastās kārtis, ar speciālu galdiņu un tā. Sumanth saka, ka puikas esot teikuši, ka grib šito spēli, kad redzējuši TV reklāmu! „Mes gribam! Musm vajag! Tēti, nopērc!” Tacu Adarsh reakcija bija vienkārši pretiga – viņs viņu nometa zemē, pateica, ka viņam to nevajag, viņs grib Wii spēli un: „Uno mēs prasījam sen, tad kad mums vel nebija Wii!” Es biju šokā! Tas bija tik nožēlojami! Puikas it kā gudri, skolā labi mācās, skolotajas slavē par to, ka gudri, jā, ir grūti viņus piespiest darīt kaut ko mājās, taču smadzenes viņiem ir. Tikai tās tiek notrulinātas. Viņus nekas neinteresē. Viņi nevar pastāstit to, ko darīja skolā, viņiem negribas iet āra spēlēt bumbu, viņi neko neatceras ko darijuši, viņi nerunā ne par ko citu! Es atņemtu viņiem TV un Wii vispār vecāku vietā. Tajos brīžos, kad viņi piespiež sevi domāt un sakoncentrēties mācībām, nav nekādu problēmu. Adi dabuja sertifikātu par to, ka pārzina reizināšanu ar 2. jautaju, vai visi saņem, nē, tikai tie, kas māk to darit galvā un jauktā secība. Ne, nu malacis jau! LV gan par to sertifikātus nedod.
Ah, labi, nav jau mani bērni, es te esmu tikai, lai viņiem palīdzētu. Vecākiem esmu pateikusi, ka esmu gatava doties ar viņiem kaut kur, vest uz kaut kādam nodarbībām utt. Man pat izdevās pierunāt Adi šodien doties uz skolas Helovīnu diseni. Jē!
Es gaidu māsu ciemos! Un laiks skrien, sestdien būs jau otrs mēnesis aiz muguras.

Nedēļas nogali sāku ar CouchSurfing tikšanos, kas izvērtās atkal ļoti jauka. Atkal jauni cilvēki, jaunas pazīšanās, jauni iespaidi un iedvesma. Laikam vislielāko baudu sagādā tas, ka šeit var justies kā cilvēks, neviens te nešķiro cilvēkus pēc apģērba izmēra, matu krāsas, materiālās nodrošinātības, ādas krāsas vai dzeršanas paradumiem. Te visi ir kopā, visi izbauda atšķirības, visi dalās pieredzē, dalās dzīves stāstos un redzētājā. Un kad iepazīšanās notikusi, lõģiski notiek kaut kāda sadalīšanās grupiņās, kas dodas uz sev interesējošāko vietu, kur pavadīt atlikuso vakaru.
Soreiz devāmies uz Fab. Ieeja vien 2 mārciņas un ballīte sākas. Cilvēki daudz, mūzika lieliska (laikam jau visur te tāda skan, bez The Smiths nekur neiztikt ). Kas mani pārsteidza, ka deju placī ir vairak puišu nekā meiteņu. Un ja tu esi meitene, kas aktīvi dejo un dzied līdzi, tad uzmanības natrūkst. Tāpat arī ar tukšu glāzi rokās nebūsi ne mirkli, vienmēr kāds piedāvas ko nopirkt. Un tas nenozīmē, ka man jājūtas parādā un jāskrien ar viņu pēc tam uz gultu. Nebūt ne!
6dien bija Diwali svētki. Rekur dažas bildes ar sapucetiem bērniem, prieksnesuma utt.


Mans mazais milulis. Vienīgais, ko te var sabužināt un samīļot.

Šitais ir draugu sikais. Jautrītis. Un kā man patīk viņu skruļļainie mati!



Mazās princesītes vēro kā mammas dejo. Smuki jau.



Te bērni dejo Ketchup Song (atceries, bija tada, baigais hīts). Man palūdz viņiem iemacit to deju. Nu ziniet, jaunākajiem trīs gadi. Nebija tik viegli.

Un vakara nobeigumā visi kopā padejojām. Es agn vairak fotogrāfēju. Biju vienīga baltā visā lielaja kompānijā. Bet bija forši.

Lai gan vēl dažus gadus atpakaļ man likās, ka es varētu dzīvot laukos un audzēt zirgus, šobrīd liekas, ka nekas nav burvīgāks par lielpilsētas troksni, drūzmu un rosību. Pirmo reizi, kad ierados Mančesterā, uzreiz aizdevos uz tās nomali, centra dzīvi nemaz neredzot, bet jau tad šis pilsētas noskaņojums mani apbūra. Lielāko daļu laika pavadot šajā klusajā Warrington guļamrajonā, lielpilsēta tā vien vilina atkal uz to doties. Otrajā reizē, tajā iebraucot, biju tik pārņemta ar satiksmes radīto troksni un cilvēku plūsmu, ka Julianam (viens no maniem draudziņiem te) jau ir baigie jociņi par mani. Trešajā reizē laikam izbaudīju Mančesteru vispilnīgāk, redzot ko vairāk par nakts dzīvi. Tacu joprojām ir dažas leitas, ko gribu atrast tur, piemēram, Chinatown vārtus.
Pirmās trīs reizes gan braucu tur ‘’uz dullo”, katru reizi pavadot ar citiem cilvēkiem, kautru reizi iepazīstot citu Mančesteru. Pirmā bija salīdzinoši mierīga, nakts tika pavadīta tā, kā tas bieži notiek LV – majās pa aliņam, mazliet dejas, mazliet naksnīgu pastaigu, atkal mājās, filma pirms gulētiešanas, sarunas par dzīvi utt. Otrā reize bija burvīga ar savu internacionālo gaisotni un dzīvo mūziku. Trešaja gan atlaidu tā kārtīgi, ballīe Mojo un Rock cafe, interesanta kompānija, kā viņi paši saka – people in fancy/artistic dress.
Šonedēļ biju plānojusi nekur nedoties, jo 6dien ir Diwali festival, bet jau trešā vēstulīte, vai es negribu 5dien pievienoties šur un tur. Gribu! Gribu satikt jauko meiteni Anais no Francijas, gribu neprātīgi dejot ar John un gudri parunāties ar Shaun, gribu aiziet uz Cornerhouse galeriju ar Julian un viņa draugu, gribu iepazīties beidzot ar viņa dzīvokļa biedreni no Spānijas, gribu satikt CS`erus un iet ar viņiem 5dien uz karaoke...
Un es šonedēļ esmu ļoti jauka. Pec atpūtas vienmēr ir lielāka enerģija ķerties klāt ikdienas darbiem, ir vieglāk atrast sevī smaidu, ko turēt uz lūpām pat tad, ja dažam labam vajadzētu sadot kārtīgi pa pakaļu, ir vieglāk nedomāt par to, kā varētu, bet būt līdz galam apmierinātai ar to, kas ir.
Es ļoti turu īkšķus par savējiem, lai viņiem izdotos. Palīdzēšu no šejienes kā vien varēšu. Jau pasūtīju sev photoshop, lai varu uztaisīt reklāmiņas un plakātus.

Rudens. Pamostoties ārā vēl saule nav uzlekusi un vakari pienāk tik agri... Lietainajās dienās liekas, ka diena nemaz neatnāk. Lapas krāsojas un birst, dažas citigi turas pretii rudens aukstumam, nemainot krāsu. Pavadu savas dienas darot mājas darbinus, cinoties ar puikām - iestajusies tāda kā rutiina. Laiks skrien ātri, darba dienas paiet nemanot un brivdienās ir iespeja atpūsties. Mančestera, starp citu, ir burviga. Vismaz naktii. Un cilvēki te ir jaukaki. Tas sķiet tik ierasti jau - pateikt paldies autobusa shoferim un ar visiem apmainities ar smaidiem. Var jau but, ka daziem tas liksies parak liekuligi, un ne vienmer pasham gribas smaidit, bet kaut kādā ziņā tas ir jaukāk nekā redzēt mūžigi drūmas ridzinieku sejas.
Vel lielaku nepatiku pret LV izraisa tas, ka es jau otro nedeļu gaidu uz latviesiem, kas nodarbojas ar paciņu parvadajumiem - diezgan stulbi visu laiku uzmanit telefonu, vai vinji nezvana. Un būt visu laiku mājās ari nav iespējams.