2009. gada 29. nov.
Pirmā advente...
... ari manā istabā. Ir aizdegta sveciite, kas smaržo pēc krustnagliņam, kanēla un Ziemassvetkiem kopumaa. jauku Jums sho svetdienu. :)
2009. gada 28. nov.
Novembris iet prom
Labrīt! Pasaule šorīt aiz loga tāda pelēka, pelēka, bet man gan viss rādās gaišākās krāsās. Es šodien sakārtošu visu māju – ir tāds noskanojums, ka varētu visu iztītīt, jo es nesaprotu, ko tā tīrītāja, kas nāk, te vispār izdara. Tas gan nav arī mans pienākums, un tāpat es zinu, ka mātīte to nenovērtēs, tikai pateiks – kapēc to neizdarīji ta un ta, bet man ir vienalga. Šodien neviena nebūs mājās, ārā arī iet nevilina – tāds apmācies un uz lietu. Un rīt es sevi palutināšu – aiziešu uz kīno, aiziešu izdzert labu kafiju pilsētas centrā un nopirkšu sev grāmatu, ko esmu jau iekārojusi. Ceru, ka vēl būs ar atlaidi.
Kopumā viss te ir mierīgi. Vairs neiespringstu par lietam, kas mani tieši neietekmē, piemēram to, ka sīkie savu brīvo laiku pavada pie TV. Tas ir – aptuveni četras stundas dienā, brīvdienās pat visas desmit. Neesmu arī vairs tā, kas liek viņiem iet gulēt. Tas nav bijis mans pienākums nekad, bet no sākuma vecāki to sagaidīja no manis. Un tās ir lielas mocības dabūt viņus prom no televizora, likt izmazgāt zobus un ieiet dušā pulkstens 20:3o. Man tas reali enkad neizdevas tajā laika, tapēc vienmēr bija pārmetumi. Tagad, kad es to vairs nedaru, vienkārsi pati vakarā ap to laiku sēžu savā istabā, māte pati viņus gultā nedabon vispār. Bērni iet gulēt ap desmitiem, neizmazgajuši zobus un neuzvilkuši pidžammas. Vel jau mazliet arī liekas pretīgi no viņas attieksme, kas bija, kad bērniem iemācīju iet dušā pašiem. „Viņi taču nemāk sevi nomazgāt, viņi to un to...” Bet jau pēc pāris nedēļam, kad kāds no viņiem gribēja mammas palīdzīdzību matu mazgāšanā, ivņa tikai nobļāva: Tu pats to avri izdarīt! Man ir apnicis, ka jūs, lieli puikas būdami, neko pasi nevarat izdarīt.
Kur kaut kāda taisnība? Nezinu. Vienkāši piesienas man un liek justies slikti. Tagad jau arī bērniem vairs zobus nepalīdz māte mazgāt brīvdienās– paši varat. Ja es atļautu pašiem mazgāt, atkal būtu: viņi taču to nevar izdarīt kā nākas.... Bet es neriskēju – daru savu darbiņu un viss. Jautaju jau arī viņai, vai viņa nekad mazākajma neļauj mēgināt pašam turēt karoti vai krūzīti – nē, viss taču palikšot netīrs. Tā it kā viņa būtu tā, kas tīra kaut ko. Lai jau baro savus bērnus līdz piecu gadu vecumam!
Bte ko nu par slitko! Daru visu, kas jādara un vēl vairāk, neiedziļinos vairs viņu audzināšanas metodēs, ja bērni neklausa, vienkārši peizvanu tētim un viņš viņus sarāj, piedraud ar internātskolu, vēstuli klases audzinatājai vai pērienu. Tad atkal ir mieriņs uz pāris dienam... Man ir biļete uz LV janvārī, viņiem sāksies nākamās aukles meklējumi, ceru, ka ar viņu viņiem ies labāk. Gribētos ieteikt pamainīt līgumā rakstīto, jo tā nu gluži nav, ka jastrādā 25h nedēļā. Lai gan AuPair darbs vairak neatļauj darīt, citadi ir jākārto vairak formulitāšu, jāmaksā nodokļi darba devējam un tā. Bet vismaz ierakstīt to, ka jāgludina visa veļa un jākārto visa māja gan vajadzētu.
Labi draudziņi, es ķeršos klāt gludināšanai. Māja ir tukša un klusa, varu pagriezt mūziku skaļāk un nodoties sestdienas rosībai! :)
Kopumā viss te ir mierīgi. Vairs neiespringstu par lietam, kas mani tieši neietekmē, piemēram to, ka sīkie savu brīvo laiku pavada pie TV. Tas ir – aptuveni četras stundas dienā, brīvdienās pat visas desmit. Neesmu arī vairs tā, kas liek viņiem iet gulēt. Tas nav bijis mans pienākums nekad, bet no sākuma vecāki to sagaidīja no manis. Un tās ir lielas mocības dabūt viņus prom no televizora, likt izmazgāt zobus un ieiet dušā pulkstens 20:3o. Man tas reali enkad neizdevas tajā laika, tapēc vienmēr bija pārmetumi. Tagad, kad es to vairs nedaru, vienkārsi pati vakarā ap to laiku sēžu savā istabā, māte pati viņus gultā nedabon vispār. Bērni iet gulēt ap desmitiem, neizmazgajuši zobus un neuzvilkuši pidžammas. Vel jau mazliet arī liekas pretīgi no viņas attieksme, kas bija, kad bērniem iemācīju iet dušā pašiem. „Viņi taču nemāk sevi nomazgāt, viņi to un to...” Bet jau pēc pāris nedēļam, kad kāds no viņiem gribēja mammas palīdzīdzību matu mazgāšanā, ivņa tikai nobļāva: Tu pats to avri izdarīt! Man ir apnicis, ka jūs, lieli puikas būdami, neko pasi nevarat izdarīt.
Kur kaut kāda taisnība? Nezinu. Vienkāši piesienas man un liek justies slikti. Tagad jau arī bērniem vairs zobus nepalīdz māte mazgāt brīvdienās– paši varat. Ja es atļautu pašiem mazgāt, atkal būtu: viņi taču to nevar izdarīt kā nākas.... Bet es neriskēju – daru savu darbiņu un viss. Jautaju jau arī viņai, vai viņa nekad mazākajma neļauj mēgināt pašam turēt karoti vai krūzīti – nē, viss taču palikšot netīrs. Tā it kā viņa būtu tā, kas tīra kaut ko. Lai jau baro savus bērnus līdz piecu gadu vecumam!
Bte ko nu par slitko! Daru visu, kas jādara un vēl vairāk, neiedziļinos vairs viņu audzināšanas metodēs, ja bērni neklausa, vienkārši peizvanu tētim un viņš viņus sarāj, piedraud ar internātskolu, vēstuli klases audzinatājai vai pērienu. Tad atkal ir mieriņs uz pāris dienam... Man ir biļete uz LV janvārī, viņiem sāksies nākamās aukles meklējumi, ceru, ka ar viņu viņiem ies labāk. Gribētos ieteikt pamainīt līgumā rakstīto, jo tā nu gluži nav, ka jastrādā 25h nedēļā. Lai gan AuPair darbs vairak neatļauj darīt, citadi ir jākārto vairak formulitāšu, jāmaksā nodokļi darba devējam un tā. Bet vismaz ierakstīt to, ka jāgludina visa veļa un jākārto visa māja gan vajadzētu.
Labi draudziņi, es ķeršos klāt gludināšanai. Māja ir tukša un klusa, varu pagriezt mūziku skaļāk un nodoties sestdienas rosībai! :)
2009. gada 15. nov.
Novembris jau vidū
Tuvojas ziema. Daba atrāda savu pēdējo krāšņumu pirms došanās ziemas miegā. Nokritušās lapas atklāj krūmu pelēkos zarus, kuros joprojam stingri turās zilas, sarkanas un oranžas ogas, mazi ziediņi un citi košumi.
Šajā nedēļas nogalē aizbraucu uz Liverpūli ciemos pie Renāra un Līgas. Jau piektdienas vakarā ap septiņiem ierados tur, satiku viņus stacijā un kopā devāmies uz mājām. Lietus lija nejēgā, mitrums spiedās kurpēs un mēterlī.. brrr.. Taču mājās uzvārijām tēju, paēdām lašmaizes, par ko bija parupējies vestētiņs un atsūtījis ar Līgu no Latvijas. Baigi jauki un silti, nu gluži kā īstajās mājās. Nākamajā rītā devāmies ar kājam uz centru, lai pavadītu dienu, izpētot Liverpūles ievērojamos objektus, iepirktos mazliet un pavadītu jauku sestdienu.
Protams, lietus lija lielāko dienas daļu. Tāpēc pēc mirkļa man sagribējās jaunas kurpes un bikses, jo no ceļiem uz leju viss jau bija pamatīgi izmircis. Šiten es jau pozēju ar jaunajām kurpēm rokās pie ķīniešu arkas. Tādas te gandrīz katrā pilsētā, ebt šī skaitoties lielākā visā UK. Laikam. Ā, un par kurpēm runājot. Tā kā Renārs ir baigais snowboard fans, tad aizgājam uz veikaliņu, kur visādas firmīgas lietas saistītas ar to. Un Anete nopirka sev šūzus. Sūnu zaļus. Viņiem ir biezaa zole, tapēc pa peļķēm var bredāt un silti – nevajadzēs pirkt ziemas zābakus te. Vēl jau laikam tas, ka viņi bija no 40 mārciņam uz divdesmit nocenoti.
Nu lūk, tad mēs devāmies apskatīt vienu katedrāli, kuras tornis paceļas pāri Liverpūlei. Katedrāle nu tāda – iekšpusē suvenīrveikals un kafejnīca, ziemassvētku kartiņu tirdziņs un vēl šis tas komerciāls, bet tonī uzbraukt gan bija forši. Ilgi stāvējām rindā, augšā vējs bija tāds, ka likās, ka pa gaisu aiznesīs. Aukstums un augstums liels, bet skati smuki.
Kad tikām lejā, vēdērs jau sāka prasīt pēc vakariņām, vakars bija jau nolaidies un devamies uz māju pusi. Pa ceļam mazus līkumiņus izmetām, paskatījāmies šo un to...
... protams, kā tad Liverpūle bez Bītlu veikaliņiem, bāriņiem utt. Caur Asdu, kurā nopirkām mikroviļņos uzsildāmo pārtiku, gājam uz mājam un diena bija galā. Baigi forši šitā izrauties no šīs ‘’ģimenes dzīves’. Ceru, ka pietiks enerģija un iekšējā siltuma nākamajai nedēļai – drēbju kalns jau atkal gaida, lai to izgludina, un modinātajpulkstenis uz septiņiem jau uzlikts.
Šajā nedēļas nogalē aizbraucu uz Liverpūli ciemos pie Renāra un Līgas. Jau piektdienas vakarā ap septiņiem ierados tur, satiku viņus stacijā un kopā devāmies uz mājām. Lietus lija nejēgā, mitrums spiedās kurpēs un mēterlī.. brrr.. Taču mājās uzvārijām tēju, paēdām lašmaizes, par ko bija parupējies vestētiņs un atsūtījis ar Līgu no Latvijas. Baigi jauki un silti, nu gluži kā īstajās mājās. Nākamajā rītā devāmies ar kājam uz centru, lai pavadītu dienu, izpētot Liverpūles ievērojamos objektus, iepirktos mazliet un pavadītu jauku sestdienu.
Protams, lietus lija lielāko dienas daļu. Tāpēc pēc mirkļa man sagribējās jaunas kurpes un bikses, jo no ceļiem uz leju viss jau bija pamatīgi izmircis. Šiten es jau pozēju ar jaunajām kurpēm rokās pie ķīniešu arkas. Tādas te gandrīz katrā pilsētā, ebt šī skaitoties lielākā visā UK. Laikam. Ā, un par kurpēm runājot. Tā kā Renārs ir baigais snowboard fans, tad aizgājam uz veikaliņu, kur visādas firmīgas lietas saistītas ar to. Un Anete nopirka sev šūzus. Sūnu zaļus. Viņiem ir biezaa zole, tapēc pa peļķēm var bredāt un silti – nevajadzēs pirkt ziemas zābakus te. Vēl jau laikam tas, ka viņi bija no 40 mārciņam uz divdesmit nocenoti.
Nu lūk, tad mēs devāmies apskatīt vienu katedrāli, kuras tornis paceļas pāri Liverpūlei. Katedrāle nu tāda – iekšpusē suvenīrveikals un kafejnīca, ziemassvētku kartiņu tirdziņs un vēl šis tas komerciāls, bet tonī uzbraukt gan bija forši. Ilgi stāvējām rindā, augšā vējs bija tāds, ka likās, ka pa gaisu aiznesīs. Aukstums un augstums liels, bet skati smuki.
Kad tikām lejā, vēdērs jau sāka prasīt pēc vakariņām, vakars bija jau nolaidies un devamies uz māju pusi. Pa ceļam mazus līkumiņus izmetām, paskatījāmies šo un to...
... protams, kā tad Liverpūle bez Bītlu veikaliņiem, bāriņiem utt. Caur Asdu, kurā nopirkām mikroviļņos uzsildāmo pārtiku, gājam uz mājam un diena bija galā. Baigi forši šitā izrauties no šīs ‘’ģimenes dzīves’. Ceru, ka pietiks enerģija un iekšējā siltuma nākamajai nedēļai – drēbju kalns jau atkal gaida, lai to izgludina, un modinātajpulkstenis uz septiņiem jau uzlikts.
2009. gada 6. nov.
Lietus, lietus, lietus
Šis varbūt nebūs tik pozitīvs ieraksts, bet diezgan ilgs laiks kopš pēdējā ir pagājis, tāpēc kaut kas jāuzraksta. Sāksu laikam ar brīvdienām.
Ilgi gaidītā māsa atbrauca un bija tiešam prieks viņu redzēt. Arī pavadītās dienas kopā bija okej, vismaz atpūtos no šitās trako mājas. Jā, biju cerējusi uz lielāku ieinteresētību no viņas puses un tā, tas bija vienīgais, ko es prasīju. Bet laikam tas bija vērtīgak nekā visu naudu notriekt lupatās un random ballītēs. Es joprojām ceru, ka viņa būs veiksmīga karjeriste, kas varēs palīdzēt savai mazajai māsai, kas ta arī (iespējams) neko nesasniegs sevi tik ļoti interesējošajā radošajā jomā. Vēl šovasar atceros, ka nozvērējos sev nekad un neko viņai nedod tā pat vien. Taču kaut kā tas atkla piemirsās, krāju naudiņu un tā.. Laikam jau tas ir tas, kas mani dara priecīgu – mēģināt iepriecināt un palīdzēt citiem. Pat ja tas netiek novērtēts. Cik nesavtīgi.
Pēdējās dienās esmu tada raudulīga. Taču iekšā kaut kas briest. Un es nezinu, vai mani tas priecē. Es dzirdu sevi sakam:”Tu būsi stipra. Tev nevienu nevajag! Dzīvo tikai sev...” Vel vakar bija uznācis vājums un gribējās visu likt pie malas un bruakt mājās. Šajā mājā ir par daudz kliegšanas un stresa. Es nespēju dzīvot ģimenē, kur mamma bērnus sauc par idiotiem, abu vecāku audiznāšanas maniere tik ļoti atšķiras, un man tam visam jābūt pa visu. Šorīt āra bija dikti auksts un es teicu, lai Adi aiztaisa jaku. Mamma uzreiz piesteidzas – vispār viņiem esot jāsāk nēsāt šalles un cimdi un ko es vispār domajot.. Okej, sameklēju visu nepieciešamo, atkla jau laiks iet uz priekšu, skola sākas pēc dažām minūtēm, bet ja jau mammai tas ir svarīgāk.... Kad bērni saģērbti, Adi atkal kaut kas nav kārtībā, velk nost šalli, jaku... Es saku, ka jāsteidzas, mammma kliedz, ka jāaiztaisa jaka, tētis saka, ka lai jau paliek!. Un vienmēr šis „lai jau paliek” ir tas, kas bērniem dod šo brīvību darīt ko viņi grib (pareizāk - nedarīt visu to, ko vajadzētu). Jā, tad bērni nestrīdas pretī, ir miers un tā, bet mamma nekad nav apmierināta un, nezin kāpēc, bet liek justies man tai vainīgajai. Un sīkie zin, ka panāks to, ka tētis pasaka „lai jau paliek”... un viņi dabūs to, ko gribējuši. Vakar gan bija atkal lielais strīds. Atnācam no skolas, šie ieslēdz TV (Wii un dators viņiem ir atņemts)... Saku, ka jāsāk mācīties, jāpārģērbjas, jāpaēd vakariņas.. Nekādas reakcijas, pielipuši TV, neliekas ne zinis. Mēginu draudzīgi, mēģinu palūgt, mēginu būt strikta... Viņiem jāredz šitā sērija.. Un ta četras stundas. Es pat nezinu, tiesam jāizmet ari televīzors, lai bērni attaptos, ka dzīvē ir arī kaut kas svarīgāks. Biju noradājusies (man nepatīk jsuties tik ebzspēcigai) un atmetu ar roku.. Atnāca vecaki, pateicu, ka neko nevaru ar viņiem iesākt, šie sāka ignorēt ari vecākus, līdz tētis sadeva pa pakaļu. Es ceru, ka atkla uz kādu laiku būs viss kārtība, bet šis rīts liecināja, ka nekas tā līdz galam nemainīsies. Un es jau varētu neiespringt, ja vien no mamams nebūtu tāda attieksme, ka es emsu vainīga. Bet tie sīkie taču vispār nereaģē arī uz viņu. Šitādos brīžos vienīgais, kas palīdz, ir tēta roka. Lielākoties gan man liekas, ka ta visa pamatā ir mammas mīlestības trūkums. Biezi jūtams tas, ka viņiem gribas darīt mājasdarbus kopā ar mammu, gribas mmas uzmanību. Vienmēr šajos strīdos atskan:”Tu mani nemīli, mammu!”. Bte viņa var pateikt tikai:”kā tu uzvedies, ka lai es tevi mīlu, ja tu tā, stulbeni!”. Un man tas liekas tik nepareizi! Ir tik grūti redzēt šos strīdus. Pirmos mēnešus tas viss bija tā piezemētak, es neiedziļinājos varbūt šo strīdu nopietnībā, likās, ka bērni vienkārsi izlaisti. Bet tam visam ir vel lielāks pamats...
Nakama nedēļa man būs izšķirošā. Ja viss būs labi, es norezervēšu biļeti uz Ziemassvētkiem uz mājām un atpakaļ, un turpināšu pat, ja šie strīdi turpināsies. Es vienārši dzīvošu, nedomajot, ko par mani domā. Palikšu cieta kā akmens, darīšu to, ko varu izdarīt, uzcelšu mūri ap sevi. Ja nākamā nedēļa būs tik pat briesmīga, es sāksu meklēt citu darbiņu. Tad gan noteikti mājās braukšana atkritīs, vajadzes veikt kādus iekrājumus, ja nu viņi atrod citu mana vietā ātrāk nekā es atrodu kaut ko. Trešo variantu, norezervēt lidojumu vienā virzienā, es atmetu.
Šeit dzīvojot ļoti pietrūkst arī iespējas darīt to, kas mani priecē. Kaut gan līgum…ā bija rakstīts, ka varu meklēt otru darbu, iet koledžā vai kaut ko citu, tomēr reāli tam nepietiek laika. Jā, es atrodu laiku uzrakstīt blogu, aiziet uz ballīti vai tā, bet nekam patstāvīgam es nevaru nodoties. Es negribu maksāt par kādiem kursiem, ja nekad nevaru būt droša, ka uz viņiem tikšu. Vini te tā dzīvo – bērni it ka iet peldēšana sestdienās, bet bijuši šo menešu laika vien uz pāris nodarbībam. Nav te stabilitātes. Tētis var atļauties paņemt brīvu kad vien vēlas, arī mamma, nāk viņi mājās kad nu kurais un vakaros es nemaz neesmu brīva – man jāliek viņi gulēt utt. Varētu jau vienkārši pateikt, ka man jāiet tur un tur, bet es negribu būt ta pavisam slikā...Tā jau iepriekšējā Annika te ir tik ļoti slavēta (kaut gan puikas sākumā teica, ka esmu foršāka).. Viņa taču te darīja pilnmīgi visu, meitene no Igaunijas laukiem bez jebkādam ambīcijam un savas dzīves. Un otra galejība Melisa, kura, cik es norptou, tiešām ievēroja tikai to, kas rakstīts līgumā, nebija šeit ļoti mīleta.
Aj, vienalga. Es būšu stipra. Es turēšos. (...)
Ilgi gaidītā māsa atbrauca un bija tiešam prieks viņu redzēt. Arī pavadītās dienas kopā bija okej, vismaz atpūtos no šitās trako mājas. Jā, biju cerējusi uz lielāku ieinteresētību no viņas puses un tā, tas bija vienīgais, ko es prasīju. Bet laikam tas bija vērtīgak nekā visu naudu notriekt lupatās un random ballītēs. Es joprojām ceru, ka viņa būs veiksmīga karjeriste, kas varēs palīdzēt savai mazajai māsai, kas ta arī (iespējams) neko nesasniegs sevi tik ļoti interesējošajā radošajā jomā. Vēl šovasar atceros, ka nozvērējos sev nekad un neko viņai nedod tā pat vien. Taču kaut kā tas atkla piemirsās, krāju naudiņu un tā.. Laikam jau tas ir tas, kas mani dara priecīgu – mēģināt iepriecināt un palīdzēt citiem. Pat ja tas netiek novērtēts. Cik nesavtīgi.
Pēdējās dienās esmu tada raudulīga. Taču iekšā kaut kas briest. Un es nezinu, vai mani tas priecē. Es dzirdu sevi sakam:”Tu būsi stipra. Tev nevienu nevajag! Dzīvo tikai sev...” Vel vakar bija uznācis vājums un gribējās visu likt pie malas un bruakt mājās. Šajā mājā ir par daudz kliegšanas un stresa. Es nespēju dzīvot ģimenē, kur mamma bērnus sauc par idiotiem, abu vecāku audiznāšanas maniere tik ļoti atšķiras, un man tam visam jābūt pa visu. Šorīt āra bija dikti auksts un es teicu, lai Adi aiztaisa jaku. Mamma uzreiz piesteidzas – vispār viņiem esot jāsāk nēsāt šalles un cimdi un ko es vispār domajot.. Okej, sameklēju visu nepieciešamo, atkla jau laiks iet uz priekšu, skola sākas pēc dažām minūtēm, bet ja jau mammai tas ir svarīgāk.... Kad bērni saģērbti, Adi atkal kaut kas nav kārtībā, velk nost šalli, jaku... Es saku, ka jāsteidzas, mammma kliedz, ka jāaiztaisa jaka, tētis saka, ka lai jau paliek!. Un vienmēr šis „lai jau paliek” ir tas, kas bērniem dod šo brīvību darīt ko viņi grib (pareizāk - nedarīt visu to, ko vajadzētu). Jā, tad bērni nestrīdas pretī, ir miers un tā, bet mamma nekad nav apmierināta un, nezin kāpēc, bet liek justies man tai vainīgajai. Un sīkie zin, ka panāks to, ka tētis pasaka „lai jau paliek”... un viņi dabūs to, ko gribējuši. Vakar gan bija atkal lielais strīds. Atnācam no skolas, šie ieslēdz TV (Wii un dators viņiem ir atņemts)... Saku, ka jāsāk mācīties, jāpārģērbjas, jāpaēd vakariņas.. Nekādas reakcijas, pielipuši TV, neliekas ne zinis. Mēginu draudzīgi, mēģinu palūgt, mēginu būt strikta... Viņiem jāredz šitā sērija.. Un ta četras stundas. Es pat nezinu, tiesam jāizmet ari televīzors, lai bērni attaptos, ka dzīvē ir arī kaut kas svarīgāks. Biju noradājusies (man nepatīk jsuties tik ebzspēcigai) un atmetu ar roku.. Atnāca vecaki, pateicu, ka neko nevaru ar viņiem iesākt, šie sāka ignorēt ari vecākus, līdz tētis sadeva pa pakaļu. Es ceru, ka atkla uz kādu laiku būs viss kārtība, bet šis rīts liecināja, ka nekas tā līdz galam nemainīsies. Un es jau varētu neiespringt, ja vien no mamams nebūtu tāda attieksme, ka es emsu vainīga. Bet tie sīkie taču vispār nereaģē arī uz viņu. Šitādos brīžos vienīgais, kas palīdz, ir tēta roka. Lielākoties gan man liekas, ka ta visa pamatā ir mammas mīlestības trūkums. Biezi jūtams tas, ka viņiem gribas darīt mājasdarbus kopā ar mammu, gribas mmas uzmanību. Vienmēr šajos strīdos atskan:”Tu mani nemīli, mammu!”. Bte viņa var pateikt tikai:”kā tu uzvedies, ka lai es tevi mīlu, ja tu tā, stulbeni!”. Un man tas liekas tik nepareizi! Ir tik grūti redzēt šos strīdus. Pirmos mēnešus tas viss bija tā piezemētak, es neiedziļinājos varbūt šo strīdu nopietnībā, likās, ka bērni vienkārsi izlaisti. Bet tam visam ir vel lielāks pamats...
Nakama nedēļa man būs izšķirošā. Ja viss būs labi, es norezervēšu biļeti uz Ziemassvētkiem uz mājām un atpakaļ, un turpināšu pat, ja šie strīdi turpināsies. Es vienārši dzīvošu, nedomajot, ko par mani domā. Palikšu cieta kā akmens, darīšu to, ko varu izdarīt, uzcelšu mūri ap sevi. Ja nākamā nedēļa būs tik pat briesmīga, es sāksu meklēt citu darbiņu. Tad gan noteikti mājās braukšana atkritīs, vajadzes veikt kādus iekrājumus, ja nu viņi atrod citu mana vietā ātrāk nekā es atrodu kaut ko. Trešo variantu, norezervēt lidojumu vienā virzienā, es atmetu.
Šeit dzīvojot ļoti pietrūkst arī iespējas darīt to, kas mani priecē. Kaut gan līgum…ā bija rakstīts, ka varu meklēt otru darbu, iet koledžā vai kaut ko citu, tomēr reāli tam nepietiek laika. Jā, es atrodu laiku uzrakstīt blogu, aiziet uz ballīti vai tā, bet nekam patstāvīgam es nevaru nodoties. Es negribu maksāt par kādiem kursiem, ja nekad nevaru būt droša, ka uz viņiem tikšu. Vini te tā dzīvo – bērni it ka iet peldēšana sestdienās, bet bijuši šo menešu laika vien uz pāris nodarbībam. Nav te stabilitātes. Tētis var atļauties paņemt brīvu kad vien vēlas, arī mamma, nāk viņi mājās kad nu kurais un vakaros es nemaz neesmu brīva – man jāliek viņi gulēt utt. Varētu jau vienkārši pateikt, ka man jāiet tur un tur, bet es negribu būt ta pavisam slikā...Tā jau iepriekšējā Annika te ir tik ļoti slavēta (kaut gan puikas sākumā teica, ka esmu foršāka).. Viņa taču te darīja pilnmīgi visu, meitene no Igaunijas laukiem bez jebkādam ambīcijam un savas dzīves. Un otra galejība Melisa, kura, cik es norptou, tiešām ievēroja tikai to, kas rakstīts līgumā, nebija šeit ļoti mīleta.
Aj, vienalga. Es būšu stipra. Es turēšos. (...)
Abonēt:
Ziņas (Atom)
