trīs dienas vien`

Mani vienkārsi rītvakar met ārā. Paliec kaut uz ielas. Labi, ka man ir te daži draugi. Braukšu uz Mančesteru rīt pēcpusdienā. Un tad jau tiekamies pirmdien. Ielidoju 11.15, bet neko jau ar to ryanair nevar zināt. Un Anglijā snieg. Tā ir katastrofa. Jācer, ka lidosta tomēr ar to būs tikusi galā.

UPD:
gatava doties. pēdējās trīs stundas. un tad pēdējā (pagaidām) tikšanās ar Mančesteras CouchSurfing komūnas biedriem.

5. diena no beigām

Jaunais 2010. gads iesākās pavisam jauki. Varbut ne paša vakara scenārijs izverās tāds, kādu to būtu vēlējusies, taču cilvēki apkārt to padarīja patīkamu. Joprojām ļoti izbaudu to, ka apkārt ir tik dažādi cilvēki, tik dažādās krāsās un no tik dažādām valstīm. Soreiz bija pārstāvēta Latvija, Zviedrija, Anglija, ASV, Austrālija, Pakistāna, Ķīna, Vācija, Skotija, Dienvidkoreja un gan jau vel kāds, taču šobrīd nespēju atcerēties. Un arī vecumi – es gan biju jaunākā atkal, bet vecakajam bija pie 50. Un tomēr visi atrod vienmēr ko runāt un ko darīt. Vidējais vecums gan laikam varēja būt ap 26. Nakts gaita mēs ieklīdam arī vienā mājas ballītē, kur parsvarā bija jaunieši manā vecumā. Bet man patiešam tas likās nožēlojami, kā viņi izklaidējas. Ja mums galvenais ir kopā būšana un jautra laika pavadīšana un vina glāze, šampanietis vai kāds kokteilis ir tikai fõns tam visam, tad viņiem tas ir galvenais – tikuši beidzot studentu dzīves patstāvībā, noraujas no ķēdes. Laikam jau jāsaka paldies saviem vecākiem, ka deva daudz brīvību tīņu gados – izskraidījos pa tādam ballītem un tagad pietiek. Tagad, kad, uzsākot patstāvīgāku dzīvi, spēju redzēt un novērtēt svarīgakās lietas.
Nu ja, bet mūsu vakars bija jauks. Tapat kā nakamais, ko arī pavadīju Mančesterā. Skatījamies četrata filmas – Latvija, Australija un Zviedrija. Runājam atkal par visu, slīdot cauri pasaules kartei un mūsu pieredzēm, sēžot zem segām, jo ārā nepierasti auksts priekš Anglijas.
Sodien ārā atkal ir ziema. Tada pamatīga – viss ir balts, balts, balts. Berniem skola atcelta, daudzi cilveki neiet uz darbu, dzīve te apstājas sniega dēļ. Un snieg joprojām. Varētu būt jau kādi 20 cm vai pat vairāk.
Man palikušas pēdējās dienas. Vēl trīs vai četri rīti šajā mājā. Majās gribas. Bet gribesies atpakaļ. Jau tagad jūtu. Lielākā problēma bija vientulība. Butu bijusi jauka ģimene ar jaukiem mīļiem berniem – būtu savādāk. Bet te dzīvojot, vienīgais, kas liek sajusties dzīvai, ir zvani no draugiem un vecākiem. Bet tagad arī te ir daži cilveki, kas priecātos mani redzēt atpakaļ. Mančesterā. Un 15. janvāri beidzas pieteikšanās Salfordas universitātē. Es jau zinu, kot ur gribu mācīties. Man tikai vajag palīdzību ar UCAS pieteikšanos. Tas būs jāizdara uzreiz, aizbraucot uz Latviju. Bet ir jau arī citas universitates šitaja galā. Un varbūt ir tomēr vērts maksāt vairak par mazāk lekcijām, nekā mācīties tik daudz lieka. Visas tas vēstures, kas man būtu jākaļ, ejot uz jebkuru no kursiem Latvijā, kas mani interesē, pārsvarā C daļas priekšmetu dēļ.
Bet kopējais rezumejums par to, kas ir noticis no augusta līdz šim brīdim – es neko nenožēloju. Neko. Es esmu priecīga, ka pamēgināju. Es lepojos ar sevi, ka izturēju arī šitik ilgi, es ieguvu tik daudz. Un tagad es saprotu tik daudz.