Mēnesis.

Labrīt, Latvija un Anglija!
Šodien ir 24. septembris. Ir pagājis pirmais mēnesis. Nevarētu teikt, ka tas ir bijis notikumiem bagāts, drošvien, uzsākot studentu dzīvi vai iesaistoties darbā, kurā ir daudz kolēģu, vai atrodoties lielpilsētā, mēneša laikā ar cilvēku notiek daudz vairak aizraujošu lietu, tacu, iespējams, ka tieši šādam vajadzēja būt manam pirmajam mēnesim.
Ko gan esmu paspējusi sadarīt? Biju brīvdienās ar ģimeni, esmu bijusi vienu reizi Mančesterā, esmu pavadījusi vienu nakti Varingtonas nakts dzīves izpēte, esmu sākusi ieinteresēties indiešu kultūrā, pavadījusi daudz laika viņu sabiedrībā - ne tikai savas ģimenes, bet arī viņu draugu, esmu pieradinājusies pie asa ēdiena, mēneša laikā esmu apēdusi viena gada rīsu normu ( Latvijā mēs rīsus tik bieži negatavojām, vairak kartupeļus un makaronus + vispār biežāk ēdiens bija vienā gabalā, nevis pamatēdiens ar piedevām, piemēram, rīsi ar kariju). Esmu sevi pieradinājusi pie kārtibas, ko man nekad neizdevās uzturēt savā istabā. Cik gan daudz strīdu un kašķu tā dēļ piedzīvots! Un ne tikai savā istabā, vienmēr virtuve ir kārtīga, bez nenomazgātiem traukiem un ēdienu drupačām uz galdiem un grīdas. Tas nemaz nav tik grūti izrādās. Vienmēr apbrīnoju vecmamiņas ideālo kārtību, nekad nesapratu, kā tas ir iespējams.
Esmu paspejusi pieraudāt pirmo spilvenu, taču tas bija vajadzīgs, lai šobrīd viss būtu labi. Bija nesaprašanās par maniem veicamajiem pienākumiem un to, ko viņi sagaida no manis un es no viņiem. Bet kopš tās dienas viss rit gandrīz lieliski. Ar puikam kā kuru dienu - dažreiz vieglāk ar mazo, dažreiz vieglāk ar lielo. Vecāko dažreiz pārņem tāda ietiepība un spītība, viņs bieži paliek agresīvs un dusmīgs uz visiem, ja neļaujam darīt tikai to, ko viņš grib - viņa acīs parādās tāds niknums uz visu pasauli, dūres parasti sažņaudzas un tad viņš mēdz kliegt, ka neviens viņā neklausās. Mazakais atkal mēdz būt pārāk "pa gaisu". Viņam ir problēmas ar koncentrēšanos un to, ko viņam saka. Arī diezgan čīkstulīgs - viss sāp, soma par smagu, ēdiens par karstu, ūdens par aukstu.. Nē, tas nav tā, ka viņs būtu izlutināts, te vairak šķiet, ka pietrūkst vīrišķības, pareizāk, cilvēkam piemitošā īpašība - es pats visu varu, es esmu liels. Parasti nelīdz nekādi "Tu to vari, tu esi liels puika, paskaties, kā tavs brālis, tu taču gribi izaugt tik stiprs,kā tētis utt".
Esmu panākusi, ka puikas paši iet dušā un mazgājas, taču arī tas rada mazas problēmas. Mazais ļauj sev palīdzēt - es vienmēr stāvu blakus un saku, kas jādara, pieskatu, ko viņš dara. Lielais visu grib darīt pilnīgi viens pats - ieiet vannasistabā, aizslēdz durvis un mazgājas. problēma ir tajā, ka mammai tas nepatīk, viņa uzskata, ka viņš nespēj pats nomazgāt visu, ko vajag, viņā ir tāda kā neuzticība. Bet tā kā viņi duša iet katru dienu, tad gan jau ar piepēm neapaugs pat, ja kadu reizi aizmirsīsies saziepēties arī aiz ausīm. Otra lieta, kas mani vairāk uztrauc ir tas, ka viņam tas prasa daudz laika, viņš parasti spēle kaut kādas spēles dušojoties ar iedomu briesmoņiem utt, tapēc, ja tas notiek no rīta, mazliet uztraucos par to, ka nepietiks laika brokastīm pirms došanās uz skolu. Bet pagaidām viss ir okej, mamma arī tik ļoti izteikti pret to neprotestē.
Mani priecē tas, ka pamazām puikās parādās lielāka patstāviba, esmu panakusi to, ka mazais raksta glītak, par ko ir priecīga mamma, arī mājasdarbus viņi pilda, galvenā problēma ir ēšana, bet par to es vairs neuztraukšos tik ļoti.


PS - ar rokām ēst rīsus tiešām ir vieglāk :D