Lietus, lietus, lietus

Šis varbūt nebūs tik pozitīvs ieraksts, bet diezgan ilgs laiks kopš pēdējā ir pagājis, tāpēc kaut kas jāuzraksta. Sāksu laikam ar brīvdienām.
Ilgi gaidītā māsa atbrauca un bija tiešam prieks viņu redzēt. Arī pavadītās dienas kopā bija okej, vismaz atpūtos no šitās trako mājas. Jā, biju cerējusi uz lielāku ieinteresētību no viņas puses un tā, tas bija vienīgais, ko es prasīju. Bet laikam tas bija vērtīgak nekā visu naudu notriekt lupatās un random ballītēs. Es joprojām ceru, ka viņa būs veiksmīga karjeriste, kas varēs palīdzēt savai mazajai māsai, kas ta arī (iespējams) neko nesasniegs sevi tik ļoti interesējošajā radošajā jomā. Vēl šovasar atceros, ka nozvērējos sev nekad un neko viņai nedod tā pat vien. Taču kaut kā tas atkla piemirsās, krāju naudiņu un tā.. Laikam jau tas ir tas, kas mani dara priecīgu – mēģināt iepriecināt un palīdzēt citiem. Pat ja tas netiek novērtēts. Cik nesavtīgi.
Pēdējās dienās esmu tada raudulīga. Taču iekšā kaut kas briest. Un es nezinu, vai mani tas priecē. Es dzirdu sevi sakam:”Tu būsi stipra. Tev nevienu nevajag! Dzīvo tikai sev...” Vel vakar bija uznācis vājums un gribējās visu likt pie malas un bruakt mājās. Šajā mājā ir par daudz kliegšanas un stresa. Es nespēju dzīvot ģimenē, kur mamma bērnus sauc par idiotiem, abu vecāku audiznāšanas maniere tik ļoti atšķiras, un man tam visam jābūt pa visu. Šorīt āra bija dikti auksts un es teicu, lai Adi aiztaisa jaku. Mamma uzreiz piesteidzas – vispār viņiem esot jāsāk nēsāt šalles un cimdi un ko es vispār domajot.. Okej, sameklēju visu nepieciešamo, atkla jau laiks iet uz priekšu, skola sākas pēc dažām minūtēm, bet ja jau mammai tas ir svarīgāk.... Kad bērni saģērbti, Adi atkal kaut kas nav kārtībā, velk nost šalli, jaku... Es saku, ka jāsteidzas, mammma kliedz, ka jāaiztaisa jaka, tētis saka, ka lai jau paliek!. Un vienmēr šis „lai jau paliek” ir tas, kas bērniem dod šo brīvību darīt ko viņi grib (pareizāk - nedarīt visu to, ko vajadzētu). Jā, tad bērni nestrīdas pretī, ir miers un tā, bet mamma nekad nav apmierināta un, nezin kāpēc, bet liek justies man tai vainīgajai. Un sīkie zin, ka panāks to, ka tētis pasaka „lai jau paliek”... un viņi dabūs to, ko gribējuši. Vakar gan bija atkal lielais strīds. Atnācam no skolas, šie ieslēdz TV (Wii un dators viņiem ir atņemts)... Saku, ka jāsāk mācīties, jāpārģērbjas, jāpaēd vakariņas.. Nekādas reakcijas, pielipuši TV, neliekas ne zinis. Mēginu draudzīgi, mēģinu palūgt, mēginu būt strikta... Viņiem jāredz šitā sērija.. Un ta četras stundas. Es pat nezinu, tiesam jāizmet ari televīzors, lai bērni attaptos, ka dzīvē ir arī kaut kas svarīgāks. Biju noradājusies (man nepatīk jsuties tik ebzspēcigai) un atmetu ar roku.. Atnāca vecaki, pateicu, ka neko nevaru ar viņiem iesākt, šie sāka ignorēt ari vecākus, līdz tētis sadeva pa pakaļu. Es ceru, ka atkla uz kādu laiku būs viss kārtība, bet šis rīts liecināja, ka nekas tā līdz galam nemainīsies. Un es jau varētu neiespringt, ja vien no mamams nebūtu tāda attieksme, ka es emsu vainīga. Bet tie sīkie taču vispār nereaģē arī uz viņu. Šitādos brīžos vienīgais, kas palīdz, ir tēta roka. Lielākoties gan man liekas, ka ta visa pamatā ir mammas mīlestības trūkums. Biezi jūtams tas, ka viņiem gribas darīt mājasdarbus kopā ar mammu, gribas mmas uzmanību. Vienmēr šajos strīdos atskan:”Tu mani nemīli, mammu!”. Bte viņa var pateikt tikai:”kā tu uzvedies, ka lai es tevi mīlu, ja tu tā, stulbeni!”. Un man tas liekas tik nepareizi! Ir tik grūti redzēt šos strīdus. Pirmos mēnešus tas viss bija tā piezemētak, es neiedziļinājos varbūt šo strīdu nopietnībā, likās, ka bērni vienkārsi izlaisti. Bet tam visam ir vel lielāks pamats...
Nakama nedēļa man būs izšķirošā. Ja viss būs labi, es norezervēšu biļeti uz Ziemassvētkiem uz mājām un atpakaļ, un turpināšu pat, ja šie strīdi turpināsies. Es vienārši dzīvošu, nedomajot, ko par mani domā. Palikšu cieta kā akmens, darīšu to, ko varu izdarīt, uzcelšu mūri ap sevi. Ja nākamā nedēļa būs tik pat briesmīga, es sāksu meklēt citu darbiņu. Tad gan noteikti mājās braukšana atkritīs, vajadzes veikt kādus iekrājumus, ja nu viņi atrod citu mana vietā ātrāk nekā es atrodu kaut ko. Trešo variantu, norezervēt lidojumu vienā virzienā, es atmetu.
Šeit dzīvojot ļoti pietrūkst arī iespējas darīt to, kas mani priecē. Kaut gan līgum…ā bija rakstīts, ka varu meklēt otru darbu, iet koledžā vai kaut ko citu, tomēr reāli tam nepietiek laika. Jā, es atrodu laiku uzrakstīt blogu, aiziet uz ballīti vai tā, bet nekam patstāvīgam es nevaru nodoties. Es negribu maksāt par kādiem kursiem, ja nekad nevaru būt droša, ka uz viņiem tikšu. Vini te tā dzīvo – bērni it ka iet peldēšana sestdienās, bet bijuši šo menešu laika vien uz pāris nodarbībam. Nav te stabilitātes. Tētis var atļauties paņemt brīvu kad vien vēlas, arī mamma, nāk viņi mājās kad nu kurais un vakaros es nemaz neesmu brīva – man jāliek viņi gulēt utt. Varētu jau vienkārši pateikt, ka man jāiet tur un tur, bet es negribu būt ta pavisam slikā...Tā jau iepriekšējā Annika te ir tik ļoti slavēta (kaut gan puikas sākumā teica, ka esmu foršāka).. Viņa taču te darīja pilnmīgi visu, meitene no Igaunijas laukiem bez jebkādam ambīcijam un savas dzīves. Un otra galejība Melisa, kura, cik es norptou, tiešām ievēroja tikai to, kas rakstīts līgumā, nebija šeit ļoti mīleta.
Aj, vienalga. Es būšu stipra. Es turēšos. (...)