Rudens. Pamostoties ārā vēl saule nav uzlekusi un vakari pienāk tik agri... Lietainajās dienās liekas, ka diena nemaz neatnāk. Lapas krāsojas un birst, dažas citigi turas pretii rudens aukstumam, nemainot krāsu. Pavadu savas dienas darot mājas darbinus, cinoties ar puikām - iestajusies tāda kā rutiina. Laiks skrien ātri, darba dienas paiet nemanot un brivdienās ir iespeja atpūsties. Mančestera, starp citu, ir burviga. Vismaz naktii. Un cilvēki te ir jaukaki. Tas sķiet tik ierasti jau - pateikt paldies autobusa shoferim un ar visiem apmainities ar smaidiem. Var jau but, ka daziem tas liksies parak liekuligi, un ne vienmer pasham gribas smaidit, bet kaut kādā ziņā tas ir jaukāk nekā redzēt mūžigi drūmas ridzinieku sejas.
Vel lielaku nepatiku pret LV izraisa tas, ka es jau otro nedeļu gaidu uz latviesiem, kas nodarbojas ar paciņu parvadajumiem - diezgan stulbi visu laiku uzmanit telefonu, vai vinji nezvana. Un būt visu laiku mājās ari nav iespējams.