Novembris iet prom

Labrīt! Pasaule šorīt aiz loga tāda pelēka, pelēka, bet man gan viss rādās gaišākās krāsās. Es šodien sakārtošu visu māju – ir tāds noskanojums, ka varētu visu iztītīt, jo es nesaprotu, ko tā tīrītāja, kas nāk, te vispār izdara. Tas gan nav arī mans pienākums, un tāpat es zinu, ka mātīte to nenovērtēs, tikai pateiks – kapēc to neizdarīji ta un ta, bet man ir vienalga. Šodien neviena nebūs mājās, ārā arī iet nevilina – tāds apmācies un uz lietu. Un rīt es sevi palutināšu – aiziešu uz kīno, aiziešu izdzert labu kafiju pilsētas centrā un nopirkšu sev grāmatu, ko esmu jau iekārojusi. Ceru, ka vēl būs ar atlaidi.
Kopumā viss te ir mierīgi. Vairs neiespringstu par lietam, kas mani tieši neietekmē, piemēram to, ka sīkie savu brīvo laiku pavada pie TV. Tas ir – aptuveni četras stundas dienā, brīvdienās pat visas desmit. Neesmu arī vairs tā, kas liek viņiem iet gulēt. Tas nav bijis mans pienākums nekad, bet no sākuma vecāki to sagaidīja no manis. Un tās ir lielas mocības dabūt viņus prom no televizora, likt izmazgāt zobus un ieiet dušā pulkstens 20:3o. Man tas reali enkad neizdevas tajā laika, tapēc vienmēr bija pārmetumi. Tagad, kad es to vairs nedaru, vienkārsi pati vakarā ap to laiku sēžu savā istabā, māte pati viņus gultā nedabon vispār. Bērni iet gulēt ap desmitiem, neizmazgajuši zobus un neuzvilkuši pidžammas. Vel jau mazliet arī liekas pretīgi no viņas attieksme, kas bija, kad bērniem iemācīju iet dušā pašiem. „Viņi taču nemāk sevi nomazgāt, viņi to un to...” Bet jau pēc pāris nedēļam, kad kāds no viņiem gribēja mammas palīdzīdzību matu mazgāšanā, ivņa tikai nobļāva: Tu pats to avri izdarīt! Man ir apnicis, ka jūs, lieli puikas būdami, neko pasi nevarat izdarīt.
Kur kaut kāda taisnība? Nezinu. Vienkāši piesienas man un liek justies slikti. Tagad jau arī bērniem vairs zobus nepalīdz māte mazgāt brīvdienās– paši varat. Ja es atļautu pašiem mazgāt, atkal būtu: viņi taču to nevar izdarīt kā nākas.... Bet es neriskēju – daru savu darbiņu un viss. Jautaju jau arī viņai, vai viņa nekad mazākajma neļauj mēgināt pašam turēt karoti vai krūzīti – nē, viss taču palikšot netīrs. Tā it kā viņa būtu tā, kas tīra kaut ko. Lai jau baro savus bērnus līdz piecu gadu vecumam!
Bte ko nu par slitko! Daru visu, kas jādara un vēl vairāk, neiedziļinos vairs viņu audzināšanas metodēs, ja bērni neklausa, vienkārši peizvanu tētim un viņš viņus sarāj, piedraud ar internātskolu, vēstuli klases audzinatājai vai pērienu. Tad atkal ir mieriņs uz pāris dienam... Man ir biļete uz LV janvārī, viņiem sāksies nākamās aukles meklējumi, ceru, ka ar viņu viņiem ies labāk. Gribētos ieteikt pamainīt līgumā rakstīto, jo tā nu gluži nav, ka jastrādā 25h nedēļā. Lai gan AuPair darbs vairak neatļauj darīt, citadi ir jākārto vairak formulitāšu, jāmaksā nodokļi darba devējam un tā. Bet vismaz ierakstīt to, ka jāgludina visa veļa un jākārto visa māja gan vajadzētu.
Labi draudziņi, es ķeršos klāt gludināšanai. Māja ir tukša un klusa, varu pagriezt mūziku skaļāk un nodoties sestdienas rosībai! :)