Gandrīz divi mēneši aiz muguras.

Uj, esmu apslimusi. Šķaudu un klepoju, bet man tā sāk likties, ka šis rīts bija jau labāks par iepriekšejiem diviem. Un, jā, mazliet smieklīgi, kad tev pasaka: „Gods bless you”. Ar uzsvaru uz daudzskaitli.
Diwali ballīte esot šogad bijusi ļoti laba, saņewmot daudz labu atsauksmju un ierosinājumu taisīt arī Ziemassvētku ballīti. Par Ziemassvētkiem, kad jautaju puikam, vai viņi svin, saņēmu pilnīgu „Nē!”. Ne, nu saprotams, viņiem tacu cita kultūra un traqdīcijas un Ziemassvētki jau principā ir kristiešu svētki. Bet tagad es zinu, ka nav vispār jēgas neko jautāt tiem puišeļiem – neko viņi nezin, nesaprotu un nemēģina aptvert. Ziemassvētkus indieši te svin. Viņi tikai to nedara ģimenes pulkā un tā, bet atkal savācas liels draugu pulks un ir ballīte. Ar dāvanām, Ziemassvētku dekorācijām utt. Tas jau man arī liekas loģiski, tacu vienmēr bērni viens otram jautā, ko tu saņēmi Ziemassvētkos un visa valsts svin, nevar taču vienkārsi ignorēt. Sumanth teica, ka viņi svin visus svētkus, ko te ierasts svinēt, varbūt tikai mazliet atšķiras veids kā viņi to dara. Ziemassvētku dienā Anglijā pat sabiedriskais transports nekursē, viss esot kluss un mierīgs.
Vakar bija Adarsh dzimšanas diena. Pirmais, ko viņš pamostoties prasīja, „kur ir mana dāvana?” Tētis vel nebija to sagādājis un teica, ka vakarā apsveiksim viņu. Ta ka arī Adarsh bija slims, tad viņs palika mājās. Visu dienu viņs pavadīja spēlējot Wii. Vispār šitie bērni par neko citu nerunā, tikai par Wii un vienu multerni. Ejot uz skolu, nākot no skolas, vakariņu laikā, pirms gulētiešanas – visu laiku. Nekas cits viņus neinteresē. Vakarā mēs aizbraucām svētku vakariņas uz picēriju, un Adarsh dīca savui dāvanu. Jautāja, vai tā būs Wii spēle. Nē! Playstation? Nē! Nintendo? Nē! Wii? Nē! Kad atbraucām mājās viņs pieprasīja savu dāvanu, bet viņiem ir tradīcija, ka vispirms tiek sagriezta kūka. Atkal viena kūka, kas smuka pēc skata, ar Sipderman, bet garšo pretīgi saldi – mīklas klucis ar ievārijuma kārtiņu. Beidzot tētis iedod dāvanu. Ta ir Uno spēle, advancētaka nekā parastās kārtis, ar speciālu galdiņu un tā. Sumanth saka, ka puikas esot teikuši, ka grib šito spēli, kad redzējuši TV reklāmu! „Mes gribam! Musm vajag! Tēti, nopērc!” Tacu Adarsh reakcija bija vienkārši pretiga – viņs viņu nometa zemē, pateica, ka viņam to nevajag, viņs grib Wii spēli un: „Uno mēs prasījam sen, tad kad mums vel nebija Wii!” Es biju šokā! Tas bija tik nožēlojami! Puikas it kā gudri, skolā labi mācās, skolotajas slavē par to, ka gudri, jā, ir grūti viņus piespiest darīt kaut ko mājās, taču smadzenes viņiem ir. Tikai tās tiek notrulinātas. Viņus nekas neinteresē. Viņi nevar pastāstit to, ko darīja skolā, viņiem negribas iet āra spēlēt bumbu, viņi neko neatceras ko darijuši, viņi nerunā ne par ko citu! Es atņemtu viņiem TV un Wii vispār vecāku vietā. Tajos brīžos, kad viņi piespiež sevi domāt un sakoncentrēties mācībām, nav nekādu problēmu. Adi dabuja sertifikātu par to, ka pārzina reizināšanu ar 2. jautaju, vai visi saņem, nē, tikai tie, kas māk to darit galvā un jauktā secība. Ne, nu malacis jau! LV gan par to sertifikātus nedod.
Ah, labi, nav jau mani bērni, es te esmu tikai, lai viņiem palīdzētu. Vecākiem esmu pateikusi, ka esmu gatava doties ar viņiem kaut kur, vest uz kaut kādam nodarbībām utt. Man pat izdevās pierunāt Adi šodien doties uz skolas Helovīnu diseni. Jē!
Es gaidu māsu ciemos! Un laiks skrien, sestdien būs jau otrs mēnesis aiz muguras.